Par tādiem es nebalsošu!
Bija laiki, kad valsts ekonomika bija virzīta uz rūpniecības un lauksaimniecības attīstību, kas taču ir valsts pastāvēšanas pamats. Paskaidrošu no savas pieredzes.
1957. gadā Rēzeknē tika uzcelts liels piena konservu kombināts (PKK) - jauna nozare visā Baltijā. Piena konservu kombinātam atšķirībā no parastiem piena pārstrādes uzņēmumiem ir nepieciešams trīs reizes vairāk izejvielas (pēc tehnoloģijas). Tātad vajadzīga liela izejvielas (piena) sagādes zona. Rēzeknes PKK pienu piegādāja no visas Latgales - no Daugavas līdz Madonai un vēl tālāk.
Toreiz politika bija pretēja - attīstīt, nevis sagraut (kā tagad). Lielo uzņēmumu uzcēla Latvijas visatpalikušākajā rajonā - Latgalē. Daudz izdevīgāk (tobrīd) to būtu celt Vidzemē, kur bija attīstīta lopkopība.
Uzceļot šo lielo uzņēmumu Latgalē, sākās simtiem krejotavu un piena savākšanas punktu celtniecība un atjaunošana. Tika paplašināti un uzlaboti ganāmpulki.
Cilvēkiem tika nodrošināts normāli apmaksāts darbs, jo par pienu maksāja normālu cenu (ne tā, kā tagad - par dažiem santīmiem).
Tika ražota augstas kvalitātes produkcija, ar ko apgādāja Padomju Savienību un eksportēja pat uz Āfrikas valstīm.
Tagad es veikalā varu nopirkt piena konservus, ko ražojušas gudrākas kaimiņvalstis, kuras ir atļāvušās uzcelt, nevis likvidēt.
Tagad Latgalē valda bezdarbs, nabadzība, alkoholisms un iedzīvotāju aizplūšana prom no kādreiz plaukstošās Dzimtenes, jo mūsu vēlētiem valdītājiem ir bijusi cita politika, kad izdevīgāk ekonomikas pamatu pamatus - ražošanu un lauksaimniecību - likvidēt, nevis attīstīt. Tas pats attiecas uz cukura rūpniecību, linkopību u.c.
Mani uztrauc - vai tiem, kas vēlas kļūt par valsts vadītājiem, ekonomikas attīstības virziens būs tāds kā līdz šim? Kad Latvija kļuvusi par nabadzīgāko valsti Eiropas Savienībā, grimst lielos parādos un spirinās, lai izdzīvotu un importē produkciju, ko varētu ražot paši un eksportēt... Ja tā, tad par tādiem es nebalsošu!
L. Reinverte, pensionāre
Daļa no sapņu Latvijas
Internetā tiek izplatīta Ievas Nikoletas Dāboliņas grāmata. Tā nav parasta grāmata. Tā ir maza grāmatiņa, tikai trīs raksti, tomēr tās iespaids var būt tālejošs. Šis darbs nav parasts arī citā ziņā - tas rakstīts aiz pārliecības, nevis naudas vai slavas dēļ.
Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem atrodams viens no Bībeles skaitākajiem tekstiem: «Tad nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.»
I. N. Dāboliņas trīs īsos, apbrīnojami kodolīgos rakstos izteikta viņas ticība mūsu valstij, cerība, ka tās nākotne būs gaišāka, un pāri visam, iedvesmojošos vārdos - mīlestība uz mūsu tautu un valsti. Viņa mums rāda ideālo Latviju, tādu, kādu savās sirdīs droši vien katrs no mums vēlētos. Un tā nav utopija.
Tas ir reāli sasniedzams mērķis, un 1940. gadā mēs pat bijām nogājuši gabaliņu ceļā uz šādu valsti. Tas ir iespējams mērķis pat samērā īsā laikā, varbūt pāris paaudžu gaitā, kas ir tikai īss mirklis, salīdzinot ar mūsu tautas 4000 gadu garo vēsturi.
Mēs to noteikti sasniegsim, ja tie, kam uzticam mūsu valsts vadīšanu, laiku pa laikam pārlasītu šos trīs rakstus. Bet ne tikai viņi - mums katram tas jādara. Jā, arī jums, man.
Grāmata iznāk mums nozīmīgā brīdī, pāris dienu pirms 11. Saeimas ievēlēšanas. Atkal mums paveras iespēja lemt savas tautas likteni, tuvoties mūsu ideālam vai attālināties. Autore mūs mudina iet balsot, neizniekot savu balsi sīkpartijās, balsot par latviskām partijām un godprātīgiem cilvēkiem.
Tas viss ir daļa no mūsu sapņu Latvijas.
Vilis Vītols