Teātra kritiķe profesore
Īpašu vietu pagājušajā sezonā mūsu teātrī ieņem Pētera Krilova iestudējums Lūgšana resnajai tantei. Ārišķības un ātruma dievināšanas laikmetā režisors ar aktieriem uzdrošinājies apstāties, lai kopā ar mums padomātu par to, cik trausla ir cilvēka dvēsele, kā arī par to, cik ļoti var atšķirties būtība no parādības. Piemēram, domājam - slikts raksturs, izrādās - slimība; it kā redzama rupjība un agresija, bet īstenībā - siltas jūtas. Arī mākslinieciskā ziņā šī izrāde ir ļoti harmoniska. Domāju, neesam īsti izpratuši Jaunā Rīgas teātra Kapusvētkus. Tajos, manuprāt, ir kāds neatšifrēts noslēpums, kāds brīdinājums par visu mūsu kopējo nākotni. Pagājušā sezonā bijuši daudzi spēcīgi aktierdarbi, pat ja izrādes, kurās tie radīti, ne vienmēr bijušas nevainojamas. Tās visas ir lomas, kurās aktieri aizgājuši ļoti tālu no sava paštēla, apliecinot aktiermākslu kā pārtapšanas brīnumu. Bet kāds spēks, meistarība, fascinējums! Piemēram, Inese Kučinska un Egons Dombrovskis Raganā, Artūrs Skrastiņš Amadejā, Kaspars Znotiņš un Andris Keišs - iestudējumā Otello. Ar lielu interesi sekoju līdzi, kā strādā jaunais režisors Valters Sīlis. Viņš pievēršas pretrunīgiem Latvijas vēstures periodiem, labi pārvalda dažādas performatīvā teātra formas. Jau iestudējis veselu triloģiju par vēsturi: Veļupes krastā, Visi mani prezidenti, Leģionāri. Taču pats spilgtākais iespaids saistās ar somu režisora Kristiana Smeda izrādi Mr. Vertigo. To redzēju situācijā, kad Latvijas teātris manī bija radījis zināmu apnicību. Šī izrāde manī atgrieza ticību neiespējamam kā dzīvē, tā teātrī. Normunds Naumanis,
Teātra un kino kritiķis
Sezonas spilgtākais iespaids ir Allas Demidovas lekciju cikls par dzīvā un nedzīvā teātra dabu, par aktiera darba jēgu un traģismu. Kā arī Kristofa Šlingenzīfa «teātra piemineklis» Venēcijā. Latvijā priecājos par aktieriem, bet jaudīgu režijas vēstījumu mūsdienīgā teātra valodā nesastapu.