Un deputāta Borisa Cilēviča secinājums par nezinīgajiem deputātiem, kas ir Saeimas frakcijas un partijas publiskā tēla «vājā vieta», ir ļoti adekvāts. Tādā ziņā, ka kungs vismaz publiski nemēģina attaisnot savus iekritušos biedrus un kaut netieši, bet norāda: ja gribi cienījami darboties valsts lietās un uzņemties ievērības nastu, mācies valsts valodu. Kaut ne vienmēr gluži oficiālā viedokļa paudējs, Cilēvičs tomēr nav kaut kāds pelēkais onkulītis, un šai viņa atziņai partijā un elektorātā vajadzētu būt ar šādu vai tādu, bet rezonansi.
Taisnība, ka valoda nav pašpietiekama kā mērķis, bet gan ir līdzeklis kaut kā cita sasniegšanai, kā dēļ to kādam mācīties. Bet tikpat skaidrs ir fakts, ka arī valsts valodas nemācīšanās ir sava veida līdzeklis, kā cilvēks iedzīvojas «situācijā» ar zināmām konsekvencēm.
Didzis Meļķis