gleznotājs, LMA pasniedzējs
Nedomāju, ka mākslas izglītība būtu ideāla un nemaināma, taču samazinājums nav izeja. Uzskatu, ka mākslas scēna jau tā ir tuvu minimumam, lai vispār pastāvētu kā patstāvīga sistēma ar pietiekami dažādām izpausmēm, iekšējo konkurenci, ideju un notikumu spriegumu. Vēl kaut ko samazinot, vairosies tikai provinciāla garlaicība. Cita lieta, ka tik mazā valstī kā Latvija ir pārāk maz lasītāju, klausītāju un skatītāju, lai kvalitatīvi kultūras procesi sevi atpelnītu. Tādēļ paralēli mākslas tirgum un privātajiem atbalstītājiem jābūt arī valsts atbalstam. Vēl viens aspekts ir atlases specifika. Piemēram, katru gadu glezniecības nodaļu beidz apmēram 10 studentu. Ļoti labi un daudz ir tad, ja viens vai divi no tiem kļūst par spēcīgiem un aktīviem gleznotājiem. Taču jābūt arī tiem pārējiem astoņiem. Ja beidzēju skaitu samazinātu līdz diviem, tad bieži vien tie talantīgie nebūtu beidzēju vidū, jo šajā nozarē nav un nevar būt skaidru un nepārprotamu atlases kritēriju. Pēteris Krilovs
režisors, LKA pasniedzējs
Tādās specialitātēs kā filmu māksla, teātris, arhitektūra, izpildītājmāksla, poligrāfija u. c. valsts pienākums ir prognozēt un ietekmēt attīstību, jo nozares pilnvērtīga pastāvēšana ir atkarīga no daļēja valsts ieguldījuma. Jo arī valsts saņem atdevi no tā, ka tai ir tāds Šimkus, Vasks, Hermanis, Garanča, Sirmais utt. Un vēl, piemēram, filmu mākslas, arhitektūras, muzikālo izrāžu radīšana un reproducēšana sadarbībā ar ārvalstu māksliniekiem un producentiem var izvērsties par ekonomisku ieguvumu, ja apkārt šo nozaru māksliniekiem ir labi strukturēta, pieredzējusi, domājoša un profesionāli izglītota mākslas industrija - cilvēki, uz kuru pleciem var uzlikt starptautisku projektu izpildi. Izglītot šādus profesionāļus vajadzētu skaitliski dozēti, bet bez pārrāvumiem, jo prasības un iemaņas mainās visu laiku. XX gs. beigās gan Ungārijas, gan Čehijas kinoindustrijas dzīvoja no ārzemju (arī amerikāņu) filmu producēšanas, t. i., neskaitāmu filmu ražošanas Budapeštā un Prāgā. Ja kāds zina, kā to var panākt, samazinot mākslas izglītību, tad viņš ir netālredzīgs provinciālis. Oskars Petrauskis
saksofonists, Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas pedagogs
Manuprāt, valstij jāsniedz iespēja studēt jebkuram cilvēkam, kam ir vēlme saistīt savu dzīvi ar mākslu. Veiksmīgu karjeru jau nevar garantēt nevienā jomā. Tomēr pašlaik tieši Latvijas kultūrā ir daudz pasaulē atzītu un pieprasītu profesionāļu. Domāju, ka tikai katra augstskola atsevišķi var novērtēt, kurā jomā speciālistu ir par daudz, kurā - par maz. Harmonisks balanss būtu panākams, regulējot studentu uzņemšanu, gadu no gada raugoties, kurā specialitātē uzņemšanu vajag ierobežot un kurā - palielināt. Piemēram, Mūzikas akadēmijā saksofona specialitātē būs aizvien grūtāki iestājeksāmeni - tātad tiks uzņemti paši spējīgākie, ar to panākot augstu līmeni. Pašlaik labam saksofonistam netrūktu darba ne Latvijā, ne ārzemēs. Tāpat šeit jau tradicionāli trūkst labu obojistu un fagotistu. Un vispār nav manīts, ka labam mūziķim nebūtu darba. Artis Svece
filosofs, LU pasniedzējs
Augstskolām ir jādomā, kā attīstīt studentos tās spējas un prasmes, kas nepieciešamas mūsdienu pasaulē, un šajā ziņā ir ko mūsu augstskolām pārmest. Tomēr priekšstats, ka augstskolām vajadzētu būt kaut kam līdzīgam vergu tirgum, kurā uzņēmējs ierodas un iegādājas gatavu preci, apliecina tikai izpratnes trūkumu par izglītības uzdevumiem un sabiedrību kopumā. Augstākā izglītība nekad nav bijusi domāta profesionāļu sagatavošanai, un tas arī nebūtu vēlams. Mūsdienās nav iespējams paredzēt visas vajadzības, kādas valstij vai uzņēmējiem būs tuvākā un tālākā nākotnē. Tāpēc augstākajai izglītībai vajadzētu dot pirmām kārtām zināšanu un prasmju ietvaru, kas cilvēkam ļauj ātri pielāgoties konkrētā darba vajadzībām. Tas, ka ekonomikas studijas beidzējs nestrādā par ekonomistu, medicīnas fakultāti beigušais par ārstu, politologs nestrādā par diplomātu, ir tikai normāli! Tā nav plānošanas neveiksme, kā iedomājas tehnokrāti. Cita lieta, ka augstskolām būtu vērts skaidrāk apzināties, ko un kāpēc tās dara vispārēju iemaņu attīstīšanai, ko profesionāļu audzināšanai, ko cilvēka personības izkopšanai.