Katram ir tiesības uz tādu informācijas nesēju, kāds ir patīkamāks. Par katru cenu uzspiest tikai elektronisko informāciju, ir sava veida vardarbība. To ļoti labi varēja redzēt tad, kad mums sāka likvidēt kartīšu katalogu. Bija vesela cilvēku grupa, protams, gados, kuri vienkārši nemeklēja tās grāmatas elektroniskajā katalogā. Ja viņi neatrada kartīšu katalogā, skaitījās, ka grāmatas nav, un viņi vienkārši aizgāja mājās. Iestāstīt, ka viņam jāiet pie datora, nav tik vienkārši.»
Vai spējat neitrāli kā jebkurš rīdzinieks vai viesis paskatīties uz šo augošo siluetu? Kādas ir emocijas, pārdomas?
Jā, varu. Tāpēc, ka ēka, kā tā izskatās reāli, salīdzinājumā ar gadiem, kad skatījos uz to rasējumos, būtiski atšķiras. Parasti iztēlošanās saistīta ar vienu vai diviem rakursiem, galvenokārt no Vecrīgas uz Pārdaugavu. Tagad vislielākais atklājums ir tas, ka bibliotēku var redzēt no visdažādākajiem skatpunktiem, kas man nemaz nebija ienācis prātā. Ir kaut kas jauns, ko es nekādi nevarēju iedomāties, kaut arī mēs esam ar projektu strādājuši 20 gadu. Domāju, ka īsti to visu iztēlojās tikai pats arhitekts - kā tas izskatīsies visās dimensijās. Ir mazliet savādi. Visam dzīvots līdzi, redzētas visas stadijas, versijas un pārstrādātie varianti, viss kopā diskutēts. Bet tas zīmulis tomēr bija arhitekta rokā.
Esat teicis, ka «citādi būs, kad šis virtuālais rēgs, kas tiek valkāts pa avīzēm, kļūs reāls». Tagad ideja pārvēršas par matēriju. Drīz būs jāsāk dzīvot simbolā. Kā simbolu padarīt siltu, dzīvu, cilvēcisku, konkrētu un nepieciešamu?
Jānoņem simbola nasta. Tā simbola izcelšana ir raisījusi dažādas diskusijas un pretestību. Cilvēkus nav nemaz tik vienkārši aizraut ar simboliem. Lūk, te ir simbols, un ņemiet viņu pretī. Es domāju, ka zināma demitoloģizācija notiks. Kāpēc es domāju, ka tas nebūs tik sarežģīti? Simbols vairāk asociējas ar ārējo veidolu. Cilvēki objektīvu iemeslu dēļ daudz mazāk redz, kas iekšā notiks - kā tur viss izskatīsies, ko tur varēs darīt, kā būs izkārtotas telpas. Tās būs funkcionālas - lasītavas, seminārtelpas, krātuves. Dzīve kļūs lietišķa. Nedomāju, ka cilvēki sēdēs normālā lasītavā pie normāla galda un domās, ka es te tagad sēžu tajā simbolā.
Ceram, ka jaunās bibliotēkas 5. stāvā Latviešu folkloras krātuves telpās varēsim izvietot Dainu skapi, varbūt būs vēl kādi akcentiņi, kas pasvītros kādu simbolismu. Taču, cik esmu bijis bibliotēkās, kurās arī ārējā simboliskā slodze ir ļoti liela, piemēram, Dānijas Melnais dimants, cilvēks iekšpusē jūtas vienkārši kā labā bibliotēkā.
Iztēlojieties vienu dienu nākotnē, kad jūs varētu apsēsties kādā lasītavā un, noskatoties uz to visu, teikt: esmu laimīgs, tas bija to vērts.
Mani gandarī tas, ko es pieredzēju Francijas bibliotēkā 2006. gadā. Tur bija 3000 vietu, un lasītavas darbinieks mums teica, ka tās iepriekš ir jārezervē. Eiropā es tiešām esmu redzējis pārpildītas nacionālās bibliotēkas - Horvātijā, Vācijā, Nīderlandē un citur. Ja kaut kas līdzīgs notiku pie mums, es būtu ļoti priecīgs. Ja mums katru dienu bibliotēkā kaut kas notiktu - vai tā būtu grāmatas atvēršana vai lekcija, kurā atbrauktu kāds profesors uzstāties, vai kāda performance, audiovizuāls pasākums. Ceru, ka kalendārā katru dienu būs kāds notikums. Tās būtu divas būtiskas lietas, lai prognozētu laimi - vai kā lai to nosauc (pasmaida).
Vai mūsu gadījumā uzraksts «Brīvu vietu nav» šķiet utopija?
Tas nav atkarīgs tikai no mums, bibliotēkas. Tas ir atkarīgs no daudziem citiem apstākļiem. Ļoti - no sabiedrības. No vēlmes mācīties, iegūt zināšanas, pavadīt vairāk laika pie dažādiem zināšanu avotiem. Savulaik Alvis Hermanis, kurš pēc tam, kad tika uzcelta Igaunijas Nacionālā bibliotēka, daudz uzturējās Igaunijā, teica, ka bibliotēka jauniešiem kļuvusi par modes vietu, kur iet, satikties un būt. Tas ir ļoti svarīgi.
Sekojot, kā attīstās informācijas tehnoloģijas, es teiktu, ka Latvija ir viena no valstīm, kurā visspēcīgāk izteikta tendence uz fiziski noslēgtu komunikāciju. Cik daudz bija lietotāju draugos! Cilvēki sēž iestādēs blakus telpās, nevar piecelties un aiziet uz kaimiņistabu. Izskaidrojas un kārto attiecības elektroniski. Ir nenormāli daudz komentāru rakstītāju. Vairs nav dzīvās komunikācijas. Atmirst vesela virkne citu izpausmju, kas normāli cilvēkiem raksturīgas, - žesti, skatieni. Varbūt tieši tāpēc cilvēki Latvijā ir tik neiecietīgi pret daudzām lietām un dusmīgi, ka ir ieslēgušies pie sava datora. Lai tik izaicinoši neskanētu, bibliotēka varētu kļūt par vietu, kas mēģina piedāvāt atgriešanos cilvēku savstarpējā vidē. Lai nāk, satiekas un izrunājas.
Braucot uz darbu, trolejbusa pieturā pie bibliotēkas nākas dzirdēt bezcerīgi tumsonīgas nievas. Burkšķētāji nu nemaz nelīdzinās tiem gaišajiem, dinamiskajiem un glītajiem cilvēkiem Gaismaspils fotovizualizācijā. Kā iespējams mazināt plaisu starp vieniem, kuriem zināšanas un mūžizglītības ideja šķiet pašsaprotama, un tiem, kuriem apņirdzama un saistās vienīgi ar bezcerību un spiestu pārprofilēšanos bezdarba gadījumā?
Tramvajos un autobusos ir līdzīgi. Ir arī pozitīvi komentāri. Šobrīd, kad bibliotēka parādās reāli un fiziski top, attieksme daļēji mainās pozitīvā virzienā. Jārunā par to, ka mūsu sabiedrība nav tik liela, lai šī problēma nebūtu svarīga - daudz vairāk nekā šodien mums ir vajadzīgi inteliģenti un izglītoti cilvēki. Mūsu ir tik maz, ka nevaram atļauties tik lielu īpatsvaru cilvēku, kas pret zināšanām izturas diezgan aroganti. Tendence ir tāda, ka mums veidojas samērā elitāra ļoti inteliģentu cilvēku grupa un - kas nav bijis raksturīgi Latvijas kultūrai - liels īpatsvars sabiedrības daļas, kam tas neliekas būtiski un svarīgi. Latviešiem vēsturiski ir īpatnība, ka mums nav bijusi elitāra sabiedrība, nav bijusi muižniecība, nav bijušas dažādas kārtas, tomēr vidējais līmenis ir bijis ārkārtīgi augsts. To es varu pilnīgi droši apgalvot - XVIII gadsimtā latviešu zemnieki bija daudz gudrāki un inteliģentāki nekā Francijas zemnieki, valstī, kurā bija Didro, Voltērs u. c. Tas bija Latvijas spēks, ka mums bija ļoti augsts tautas vispārējais izglītības un gudrības līmenis - gan XIX, gan XX gadsimtā. Nevajag, lai ciena bibliotēku. Vajag, lai ciena zināšanas un gudrību.
Biju bērnu lasīšanas kongresā, kur Bērnu žūrijas pārstāvji gandrīz raudāja par to, kā valstiski stratēģiski tā tiek pakāpeniski nīcināta. Aug bērni, kas knapi boksterē un nespēj lasīt profesionālo mācību literatūru pat eksaktajos priekšmetos.
Tāpēc izveidojām Bērnu žūriju. 17 000 bērnu bija rekordskaitlis, kas piedalījās procesā. Bērnu literatūras centram redzam vietu arī bibliotēkas jaunajā ēkā ar daudz plašākām iespējām. Ļoti ceram uz darbu ar bērniem.
Esat uzsvēris, ka bibliotēka iecerēta vairāk pēc britu modeļa kā studentu bibliotēka, nevis pēc zviedru parauga - kā akadēmisko pētnieku bibliotēka. Kā jauniešus atkal atgūt Latvijai, ja pēdējos piecus gadus statistika ziņo, ka puse no vidusskolēniem plāno studēt ārzemēs.
Tas, ka aizbrauc studēt, ir diezgan saprotami, un nedomāju, ka tas ir slikti. Ir tādi, kas jau tagad zina, ka nekad neatgriezīsies, un tādi, kas noteikti zina, ka atgriezīsies. Mēs vairāk orientējamies uz principu - zināšanas sabiedrībai, nevis tieši zinātniekiem. Viena no mērķgrupām būs vidusskolēni un skolotāji. Negribētu to īpaši sasaistīt ar braukšanu vai nebraukšanu, jo vidusskolas vecumā jau nekur neaizbrauc. Tas, ko mēs iedosim, - tā vai nu būs ceļamaize studijām ārzemēm, vai arī, ja viņi paliks studēt tepat, viņi būs labāk sagatavoti.
Pats diezgan daudz lasu lekcijas. Jāsaka, vispārējās zināšanas, ar kurām cilvēki atnāk uz augstskolu, ir bēdīgas. Ir spožas zvaigznes, bet pa vidu ir tāda nezināšana un neinformētība, ka man dažreiz ir kauns par to, ko es dzirdu. Atkal atgriežamies pie zināšanu jēgas vai prestiža. Nesen skatījos televīzijā kādu viktorīnu. Tur bija pietiekami gudri jaunieši - studenti, ģeogrāfi. Uzdeva jautājumu: 1910. gadā 25. maijā dzimis komponists. Viņi saka - atkal jau būs kaut kāds Dārziņš. Bet Dārziņš 1910. gadā jau vairs nebija dzīvs. Man bija kauns. Ja ārzemēs pateiktu - ā, jūs esat no Balkāniem, viņi būtu traki nikni. Par Dārziņu nav jāzina tikai Mūzikas akadēmijas studentiem. Vispārējā inteliģence - tas mani tiešām satrauc. Rodas jautājums - vai tiešām to nevajag? Vai Latvija arī tāpēc nav zaudējusi konkurētspēju, ka pietrūkst vispārējās inteliģences - izpratnes par daudzām lietām ap sevi. Populāri ir pat demonstrēt savu nezināšanu. Tie ģeogrāfi noteikti varēja noskaitīt visas meitenes, kas piedalīsies Eirovīzijas konkursā. Vai tiešām tās ir vienā svara kategorijā liekamas lietas?
Kurā brīdī notika pagrieziens uz mērķtiecīgo «debilizācijas programmu»? Mēs visu mēdzam norakstīt uz 50 gadiem...
Kādi 50 gadi! Atceros, mēs lasījām bietes, izkāpa no traktora traktorists un prasīja: «Nu, tu lasīji pēdējā Karogā?» Es biju mēms. Tādus es atceros traktoristus. Nevajag vienmēr tos 50 gadus piesaukt. Bija milzīgas tirāžas. Karogam - 60 000 tirāža.
Pēc studentu pieprasījuma bibliotēkā pirmoreiz darbosies diennakts lasītava. Atvainojiet par tematisku nobīdi, bet vai laidīsit iekšā sildīties arī bomžus?
Tādi cilvēki nāk arī tagad. Nāk tādi, kuriem ir ļoti izteiktas garīgas slimības pazīmes. Mēs strādājam arī ar šiem cilvēkiem. Ja mēs esam deklarējuši, ka bibliotēka ir visiem, mums nav nekādu tiesību segmentēt mūsu lasītāju grupas. Tas noteikti nebūs toleranti, ja notiks šķirošana.
Esam izpētījuši, kā tas funkcionē dažās Amerikas un Lielbritānijas bibliotēkās. Nakts režīmā būs tikai reģistrētie apmeklētāji. Būs nepieciešama lasītāja karte, būs reģistrēts, kur viņš dzīvo. Viņam būs identifikācija. Būs arī dienests, kam būs jāseko, lai bibliotēkā neienāktu iereibuši vai kādu tableti vairāk apēduši cilvēki. Tas attieksies pilnīgi uz visiem. Ja bomzis ar savu uzvedību un ārējo veidu traucē citiem... Tas ir vienīgais, kāpēc mēs kādu varam izlikt aiz durvīm. Esam deklarējuši, ka bibliotēka ir pilnīgi visiem.
Vai varētu precizēt, ko īsti nozīmēs bibliotekāra - informācijas gida - jaunās funkcijas? Kādam droši vien šķiet: guglēt protu - kam man kāda palīdzība?
Ir milzīga atšķirība starp to, ko cilvēks meklē un atrod, un to, ko meklē, bet neatrod. Daudziem nepatīk vārds «bibliotekārs» - esot vecmodīgs. Bet tas nav svarīgi. Cilvēks, kurš prot meklēt informāciju, ir profesija. Piemērs no personiskās dzīves. Man draugs prasīja, vai mums ir kaut kas par mākslīgo marmoru. Es pirmo reizi dzirdēju, ka eksistē tāds būvmateriāls. Bet es zināju, kā jāmeklē tā informācija. Dažu minūšu laikā sameklēju visu, kas mums bija par mākslīgo marmoru.
Protams, daudzi cilvēki paši ļoti labi prot meklēt informāciju. Līdzīgi arī agrākos laikos. Dažiem bija tik labi profilētas mājas bibliotēkas, ka par šo pašu tēmu bibliotēka spēja piedāvāt mazāk. Tajā pašā laikā ir ļoti daudz cilvēku, kuriem vajag palīdzību. Pirms dažiem gadiem Lielbritānijā bija pētījums, kā internetā uzvedas Google paaudze. Rezultāti bija ļoti bēdīgi. Piemēram, grib uzzināt par Parīzi. Ievada vārdu «Parīze» vienu reizi, atver vaļā visbiežāk pieprasīto saiti, apskatās pirmo lapu un tālāk neiet. Tas ir prototips, kā visbiežāk meklē internetā informāciju. Iztēlojieties, cik patiesībā maz cilvēks uzzina par tēmu, ko skatās. Ir jēdziens - uzticamas informācijas piedāvājums. Tam ir vajadzīgi kaut kādi kritēriji. Man kā profesionālim bija smieklīgi lasīt, ka Vikipēdija lepojas: tai ir «tikai» 20% kļūdu. Nav nekādas garantijas, ka cilvēki atrod informāciju, kurai viņi var ticēt. Bibliotekāram ir jābūt kā drošinātājam. Viņam ir jābūt tam, kurš var pateikt - šī ir informācija, uz kuru jūs varat paļauties. Internetā ikviens var uzrakstīt, ko vēlas.
Informatīvie Getliņi.
Ja jums Dienā gadās kļūdas, jūs vismaz varat noskaidrot, kurš par to atbild. Internetā, neuzņemoties nekādu atbildību, ikviens var nodrukāt jebko, un mēs nezinām, vai tam var ticēt. Tas maina pašu bibliotekāra būtību. Ar copi vai bez copes, bet viņiem būs liela nozīme. Esmu lasījis par studentu izstrādātu pētījumu 2040. gadam. Ļoti interesanti, ka viņi uzskata - jābūt ļoti dinamiskiem, ar milzīgu aizrautību. Viņi vairāk runā nevis par tehniskām lietām, bet rakstura īpašībām. Viņi ir konstatējuši, ka noteicošais būs tieši komunikācija, atvērtība, zināmā mērā pat agresīva vēlme palīdzēt cilvēkiem. Bibliotekāram ir jāiet pie cilvēka. Viņam jāatrod veids, kā viņš «uzbāžas» ar savu palīdzību cilvēkam. Tas pagaidām nepiemīt. To būs diezgan grūti mainīt. Cilvēkiem, kas strādā bibliotēkās, būs jāiemācās kļūt par tādiem kā savas lietas pārdevējiem. Tas varbūt psiholoģiski nebūs tik vienkārši.
Interesanti, ka jau 30. gados gleznotājs Voldemārs Tone ar Mūkusalas mākslinieku grupu mēģināja apdvēseļot Mūkusalas nemājīgo vidi.
Tur arī Konrādam Ubānam bija darbnīca, Akmens ielas galā dzīvoja Voldemārs Irbīte. Mums bija konkrēta saskare ar Ubānu dzimtu, kad vajadzēja risināt teritorijas jautājumu. Esam domājuši, ka bibliotēkā dažādas vietas un telpas varētu iezīmēt ar vārdiem, kas atgādinātu par noteiktām personībām un šo vietu Pārdaugavā. XVIII, XIX, XX gadsimtā teritorija ir ļoti mainījusies. Vecais tilts gāja no Akmens ielas taisni uz Mārstaļu ielas galu, ap tiltu bija ļoti daudz iebraucamo vietu. Augusts Deglavs romānā Rīga apraksta: kad Daugavā gāja ledus un bija nogriezta visa satiksme, jaunās bibliotēkas vietā bija centrālais tirgus.
Šī vieta ir kļuvusi par pārsēšanās vietu. Mirusī zona. Cilvēki tur nepaliek. Neaizķeras. Tagad šī vieta piedzīvos renesansi. Bibliotēka būs enkurs. Mēs pat nevaram tālāk prognozēt, kā tā attīstīties.
Bija ļoti skaļš projekts - Sietlas bibliotēka ASV, tās autors ir Rems Kolhāss, kurš ir bijis arī Rīgā un iesaistījies projektā Andrejostā. Bija daudz skandālu un diskusiju, vai tā vispār var celt bibliotēkas. To uzcēla Sietlas vecajā daļā, kas bija pamirusi. Pateicoties bibliotēkai, visapkārt sākās attīstība - parādījās viesnīcas, restorāni, dzīvojamās mājas, veikali. Visa teritorija ieguva citu jēgu un vērtību. Mums būs līdzīgi. Bibliotēka būs vieta, kur cilvēkiem palikt. Varbūt cilvēks ienāks tikai pirmajā stāvā, bet viņš zinās, ka te var iedzert kafiju, pasēdēt pie interneta, aiziet uz kādu pasākumu. Tā būs vieta, kur cilvēki varēs aizķerties. Sūklis, kas ievilks tajā pusē. Video no intervijas skatieties www. diena.lv