Nosacītā ideoloģiskā krīze, kad partijas vairās no klasiska kreisuma vai labējuma, toties grib būt šādi vai tādi centriskas, nav bez pamatota iemesla. Izdzīvojies pa abu galējību grāvjiem, elektorāts pasaulē no valdībām prasa turēties uz ceļa jeb izsvērtas, ar sociālajiem partneriem un vēl visu ko saskaņotas politikas rāmjos. Ekstrēmisms aizvien ir pamatīga problēma, bet - tā tiešām ir problēma, kas tiek par tādu turēta un attiecīgi risināta, nevis uzskatīta par normu un citiem kopējamu paraugu. Tomēr arī it kā pie prāta nākušais cilvēks paliek tikai cilvēks, un gudram arī nelaime ir gudra. Ja tā nevar cilvēku pamocīt ar ideoloģijas galējībām, tad ir arī citas iespējas. Tai skaitā ekonomiskās.
Un ne velti vērotāji šajās ķibelēs saskata iepriekšējo viepļu vaibstus un runā, piemēram, par ekonomisko nacionālismu, ar to domājot spontānu reakciju uz draudiem nacionālajai ekonomikai. Instinkts jau tas pats: svešie pie vainas. Jāsaraujas čunčuriņā un jāgrauzdē zīles un mieži, saucot to par kafiju, jo ar tiem blēžiem, kam īstā manta, jau nevar ielaisties. Bet «blēži» no tevis atkal nepērk to un to, viss stagnē un brūk, un beigās no lielās vai vienkārši izmisīgās idejas ir iznācis tikai kārtējais burbulis - un visviens, ekonomiskais vai politiskais.
Burbuļošana aplamās iedomās acīmredzot ir cilvēka dabā, tomēr nav attaisnojuma tai ļauties, kas konkrētajā situācijā nozīmē uzticību brīvajam tirgum un vēršanos pret protekcionismu.