Pasperam nākamo soli - un vēl viens izaicinājums, pirmajā dzejolī Anna Auziņa pasludina, ka viņai «iekšā ir grāmata, un es to uzrakstīšu». Tas ir kaut kas līdzīgs dzejolim - manifestam, kas izsaka šī krājuma liriskās ambīcijas: mana dzīve ir dzeja, un es esmu dzīva, un man tas nav jāpierāda, «tikai vainadziņu gan es pati sakošļāšu» (7. lpp.). Te ir gan sievišķīgi abstrakts protests un spīts, un ironija, kas visā grāmatā sevi reprezentē sadzīves tēlos, gan tā sauktais radošais nemiers, kas kādā dzejolī iznāk priekšplānā ar palamu «sunītis» (21. lpp.)...
Katrā ziņā Annas Auziņas grāmatas efīrais ķermenis, kurā ir jāienirst, un skaistā dvēsele, kas ir aptaustāma kā sievietes miesa, atgādina laimes pamestu idilli, un latviešu literatūrā tiešām būs maz tik poētiski trāpīgi un pat skarbi attēlotu jaunu, «sevi īstenojušu» sieviešu pasauļu.
Reizē ar šo atziņu krājuma nosaukums atgriežas «savā vietā», atmosfērā ieplūst maģiskā, dvēseli veldzējošā smeldze, kad saduras «mēs vispār diezgan normāli vecāki esam» (43. lpp.) ar «tomēr kaut kas nav kārtībā» (20. lpp.). Šie divi nosacītie pretpoli sastopami visdažādākajos tēlos un metaforās, idilliskajā ainavā kaut kas nepārtraukti čab, dzīves apļa vidū augošajā kokā salaižas stundu un sekunžu bari; iesvilpjas tējkanna.
Mēdz teikt, ka dievišķas (radošas) skumjas izdaiļo, un, izlasot grāmatu, es redzu, ka Anna ir skaista. Kā «ziemeļu gaismā» (55. lpp.), «tīmekļos rasotā pļavā» (15. lpp.) vai pludmales smiltīs atstātais laika ēnu raksts. «Čik, čik, čik» (14. lpp.), Anna grib teikt, ka laiks ir čiks. Droši vien - bet ne daiļais. Viljams Bleiks esot teicis: «Prieks apaugļo, bet skumjas dzemdē.»
Prieks Annas Auziņas grāmatā ir sinonīms vārdam «skaists». Kad prieks vai skaistais sasniedz neredzamu robežu vai tiek ierobežots telpā un laikā, sākas smeldze - jeb Annas Auziņas dzeja.