Krīzes skaļais zvans Latviju pamodinājis no pašapmierinātās snaudas, liekot skaidrāk saskatīt jau daudzus gadus zināmo patiesību, ka iedzīvotāju skaits sarūk. Pensiju smagais vezums valsts budžeta ratos, kas tikai pieaugs turpmākajos gados, liek par šo problēmu aizdomāties tiem, kurus vairāk uzrunā skaitļi un materiālie labumi. Trauksmes zvanus par etnisko latviešu izmiršanu savukārt skandina tie, kas uz pasauli raugās vispirms caur nacionālisma prizmu. Lai gan eksperti aicināja politiķus diskutēt par demogrāfijas jautājumu risināšanu kā pirms, tā pēc Saeimas vēlēšanām, diskusija neizvērtās. Nav jābūt gaišreģim, lai pateiktu, ka no plašākas diskusijas par demogrāfiju tuvākajā laikā mums neizbēgt jebkurā gadījumā.
Valdības deklarācijā demogrāfijas problēmu risināšana pieminēta divreiz. Pirmajā rindkopā solīts «nostiprināt Latviju kā nacionālu, eiropeisku un demokrātisku valsti, kuru raksturo laba pārvaldība, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, tiesiskums un sociālais atbildīgums, kas ietver arī rūpes par cilvēkresursu atjaunošanu un tautas ataudzi». Bet tautsaimniecības sadaļā valdība sola: «Rūpēsimies par cilvēkresursu atjaunošanu un tautas ataudzi. Izstrādāsim īstermiņa, vidējā un ilgtermiņa demogrāfiskās krīzes pārvarēšanas programmu.» No šīm skopajām rindām var secināt, ka valdība uz demogrāfisko problēmu risināšanu raugās, pirmkārt, no tautsaimniecības viedokļa un caur valsts kā dažādību kopuma prizmu. Tāds arī būtu valdības pienākums.
Savukārt demogrāfa Ilmāra Meža vadītais Nākotnes fonds nācis klajā ar trauksmes pilnu aicinājumu politiķiem rīkoties sparīgāk, risinot valsts un tautas nākotnes jautājumus. «Nevēlamies, lai mūsu tautas kultūras mantojums iegultu muzejos, tāpat kā lībiešiem, prūšiem un citām nu jau izzudušām tautām. Katrā ziņā, uzskatām, ka ir vērts ieguldīt daļu no labklājības pieaugumam domātiem līdzekļiem arī latviešu tautas pēcnācēju pietiekoša skaita nodrošināšanā, un tas jāpaveic jau tuvākajos gados - kamēr mums ir vēl pietiekošā skaitā jauni latvieši, kas vēlas bērnus,» teikts atklātajā vēstulē, kurā minētie fakti ir gana dramatiski - zemās dzimstības dēļ no pašreizējiem 1,3 miljoniem latviešu līdz 2050. gadam būs palikusi tikai aptuveni puse.
Gaidāmajā diskusijā par demogrāfiju un tautas nākotni mūsu etniski neviendabīgajai sabiedrībai pašai būs jārod atbilde uz visai neērtiem jautājumiem. Ko mēs saprotam ar demogrāfiskās situācijas uzlabošanu mūsu valstī? Vai mums rūp materiālā nodrošinātība un Latvijas teritorijas apdzīvotība nākotnē? Vai arī mūsu galvenais rūpju objekts ir etnisko latviešu turpināšanās?
Paši par sevi šie jautājumi nav pretrunā cits citam, un patiesībā risinājumi tiem rodami vienlaikus.