Sniegiem bagātā pagājusī ziema un cerīgais šīs ziemas sākums seno latviešu sportu arī rīdziniekiem dara tikpat pieejamu kā no aktīvās politikas aizgājušajam Dainim. Bezmaksas slēpošanas trases sakritības dēļ izveidotas tautai emocionāli svarīgos objektos: jau piekto gadu īpaši dzītas sliedes apjož Uzvaras pieminekli Pārdaugavā, no šīs ziemas slēpotāji var riņķot arī gar Mežaparka estrādi. Kā Latvijas distanču slēpošanas prieka fanfara skan ziņa, ka 5. februārī notiekošais slēpošanas maratons Apkārt Alaukstam pirmo reizi Latvijas vēsturē iekļauts starptautiskajā maratonu sērijā Euroloppet.
No bērna kājas
«Olimpiskajās spēlēs mūsu distanču slēpotājiem nav lielu sasniegumu, bet, ja paņemtu vidējo - tautas līmeni, domāju, ka mēs būtu vienā no pirmajām vietām pasaulē, jo kas tad vēl regulāri slēpo - vēl tikai norvēģi, somi un igauņi,» saka Dainis Īvāns. Kā jau īsts vidzemnieks,viņš slēpo, cik vien sevi atceras.
Pašas pirmās slēpes Dainim atnesis Ziemassvētku vecītis. «Es laikam mācījos kādā trešajā vai ceturtajā klasē, un man bija pateikts, ja es labi uzvedīšos, Salatētis man atnesīs slēpes, ja slikti, tad žagarus. Es tam svēti ticēju un biju pamatīgi sabijies. Man tomēr atnesa slēpes, un es biju ļoti laimīgs, kaut gan man tās izdevās diezgan ātri salauzt. Tētis salaboja ar metāla stīpu, jo slēpes jau toreiz nemaz tik viegli nevarēja nopirkt.»
Madonā ziemās sniegs bijis vienmēr, bērni uz slēpēm stājušies jau bērnudārza vecumā un skolā slēpojuši gan fizkultūras stundās, gan pēc tām. Dainis Īvāns no piektās klases trenējies Madonas izlasē. Slēpes bijušas nepieciešamas arī kā pārvietošanās līdzeklis, bērni pat uz skolu braukuši ar tām, jo nevarēja izbrist dziļo sniegu. Kādreiz katrā šejienes ciemā bijis pa kādam slēpju meistaram, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā no Rīgas gājis slēpotāju vilciens līdz Pļaviņām, no turienes visi ar slēpēm devušies uz Jauju kalnu un trasi. No šī apvidus nācis arī kādreizējais Latvijas olimpietis soļotājs un slēpotājs Pēteris Zeltiņš (1914-1994), kurš piedalījies 1952. gada olimpiskajās spēlēs Helsinkos.
Arī tagad slēpošana te nav piemirsta, ik dienas slēpo Daiņa kaimiņi - vīri jau krietni gados. «Distanču slēpošana ir viens no visveselīgākajiem sporta veidiem, jo tajā ir nodarbināti uzreiz visi muskuļi, pleci, rokas, viduklis, kājas. Kalnu slēpošanā tā nav - lai pusminūti nobrauktu no kalna, pārējo laiku tevi velk augšā ar pacēlāju. Distanču slēpošanā ainava visu laiku mainās, tev nav visu laiku jāredz tikai viens un tas pats kalns un jāklausās skaļa šlāgermūzika, te tu vari slēpot mierīgi, ieklausoties dabā, vērojot meža ainavu, ieelpojot tīru gaisu, skābekli. Uzreiz pavisam cits cilvēks jūties.»
Pilnīga atslēgšanās
Slēpojot ļoti svarīgs ir atbilstošs apģērbs, kas ir silts, bet netraucē kustības. Dainis Īvāns pat vislielākajā salā nekad nav apsaldējies, jo «absolūtā kustība» rada enerģisku asiņu pieplūdumu visā ķermenī. Slēpošanas inventāra ziņā Dainis sevi nesauc par izvēlīgu - jo tas ir vienkāršāks, jo labāks. Viņš nesen nopircis Austrijā ražotās Fisher slēpes, kas ir pietiekami kvalitatīvas, bet nav no pašām dārgākajām. Svētdienas slēpotājiem vienu slēpju pietiekot gandrīz vai visam mūžam. «Dārgas vispār nav vērts pirkt, jo tev jau nevajag sporta rezultātu, tev vajag veselību, un ir pat labāk, ja slēpes tik labi neslīdēs, tad tev būs jāpieliek lielāka piepūle.»
Dainis parasti slēpo, līdz mugura kļūst nedaudz slapja, pēc tam iet aukstā dušā. Kopā ar meitu izbraukāta tuvākā apkārtne, parastais ikdienas maršruts ir vairāki apļi, kuru kopgarums ir ap 20 kilometriem. Kādreiz ar bērnības draugu fotogrāfu Andreju Grantu devušies slēpošanas pārgājienos uz mežu visas dienas garumā. Špūres dzīšana pirmajā sniegā, pa kuru vēl neviens nav slēpojis, ir ārkārtīgi radoša un forša lieta. «Slēpojot pat nevajag censties neko domāt, te tu vari pilnīgi atslēgties, jo tā slīdēšanas bauda un sasprindzinājums, lai tiktu kalnā, paņem visu prātu.»
Ar kalnu slēpošanu Dainis Īvāns nenodarbojas principā, jo uzskata, ka Latvijas reljefs nav piemērots slalomam, turklāt šis bizness nav videi draudzīgs, nodara kaitējumu dabai, izraisot augsnes eroziju. «Kaimiņi igauņi ar to nemaz tā nav aizrāvušies, viņiem ir labi sakārtota distanču slēpošanas bāze, jau ilgus gadus paši ražo slēpes, kas kādreiz bija labākās PSRS. Latvieši lielā mērā ir patērētāja tauta, mums negribas ne ražot slēpes, ne piepūlēties un braukt dabā, mums vajag, lai mūs ar pacēlāju uzvelk kalnā, un mēs šļūcam lejā,» domīgi saka Dainis.