Aleksandra vēl pamodinājusi meitu, lai pateiktu, ka dodas ceļā - uz nieru transplantācijas operāciju. Viņa Rīgā dzīvo pie stacijas, pusdivos jau bija Stradiņa slimnīcā. Tā bija nakts uz 17. februāri.
Mēs satiekamies dienā - slimnīcas palātā. Līdz operācijai atlikušas dažas stundas, donora niere pēc izņemšanas var gaidīt ilgākais diennakti. Aleksandra, lai arī negulējusi, izskatās moža. «Jā, man aizvakar bija dzimšanas diena, un, lūk, tādu šiku dāvanu es nu saņemšu. Pašu labāko,» viņa jokojas. Varam tikai pretī attraukt, ka dāvanu jau esam redzējuši. Dārgums atrodas diezgan parastā zaļā plastmasas konteinerī citā telpā.
Donora nieri viņa ļoti gaidījusi. Mākslīgajai nierei jeb hemodialīzei Aleksandras dzīve pakārtota kopš 2009. gada septembra. Procedūra bija jāsaņem trīsreiz nedēļā, tā ilgst četras stundas. Sākumā Aleksandra devās uz dialīzi Gaiļezerā. Tur atmosfēra viņu ļoti nomākusi, turklāt reiz procedūras laikā viņa ieguvusi sepsi - asinssaindēšanos. No tās gandrīz nomirusi. «Stradiņos bija cita attieksme - ļoti uzmanīga,» saka Aleksandra.
To, ka viņai ir iedzimta slimība, kas izraisījusi nieru mazspēju, Aleksandra uzzināja nejauši - viņai veica asins analīzes. «Slimība norisinās gandrīz bez simptomiem. Ģimenes ārstei likās, ka man paaugstināts asinsspiediens ir varbūt tāpēc, ka esmu pilnīga. Vai tāpēc, ka lietoju zāles pret astmu,» saka Aleksandra. Saņēmusi rezultātus, viņa pavisam drīz - vienā dienā - oficiāli kļuva par 1. grupas invalīdi.
Mediķi parasti saka - vislabāk nieri transplantēt no dzīva, radnieciska donora. Taču Aleksandras ģimenē nebija neviena, no kura viņa spētu pieņemt nieri. «No meitas nevarētu - ja nu viņai iedzimst tā pati slimība?» Turklāt meitai jāturpina «mūsu Aleksandru dinastija», ar mīļumu saka Aleksandra. Meitai šis vārds ir trešajā paaudzē.
Visas cerības bija uz anonīmu donoru. Ārsti nieru transplantācijas sarakstā Aleksandru ierakstīja šā gada janvārī. Parasti donora nieres gaidītāju ir virs 50. Neviens nezina, kurš būs pirmais - ar bojā gājušo donoru jāsader asins grupai un vēl arī citiem rādītājiem. Aleksandras asins grupa nav reta. Taču pārsteidzoši likās, ka jāgaida bija tikai pusotrs mēnesis. «Rindā var stāvēt arī gadu, varbūt divus,» saka Aleksandra.
Nieres transplantācijas operācija sākās pievakarē. Ilga dažas stundas. Izdevās labi.
Nākamreiz tiekamies aptuveni pēc nedēļas. Aleksandra atveseļojas, organisms donora nieri pieņem labi. Dialīze vairs nav vajadzīga. Aleksandra dzīvo vienā palātā ar Nadeždu no Daugavpils. Iepazīstina - «mi sjostri po počkam [esam nieru māsas]». Nadeždai «iestādīta» niere no tā paša donora. Citā ēkā Stradiņos atrodas Intars (36) no Kuldīgas, viņam no tā paša cilvēka ir sirds. Dodot piekrišanu, donora tuvinieki ļāva laimīgo lozi izvilkt trim cilvēkiem. Aleksandra slimnīcā centusies noskaidrot, kam pateikties. Ārsti donora identitāti, pat dzimumu, nedrīkst izpaust. «Esmu ļoti pateicīga tuviniekiem, es turpinu dzīvot,» viņa saka.
Pagājis vairāk nekā mēnesis. Aleksandra jau pirms pusotras nedēļas izrakstīta no slimnīcas. Nākamnedēļ viņa sēdīsies pie auto stūres, vedīšot vīru uz Jūrmalu. Vīrs viņu lutinot, gan veļu mazgā, gan istabas tīra. Šonedēļ Aleksandra ar vīru devās uz -pareizticīgo dievnamu Gogoļa un Turgeņeva ielas krustojumā. Aleksandra vēlējusies, lai donoram noturētu aizlūgumu. «To nevarējām, jo tad jāzina, kādā ticībā cilvēks bijis,» viņa saka. Dievnamā Aleksandra par donoru un viņa tuviniekiem aizdedza svecītes.