Deviņdesmito gadu sākumā robežas faktiski «stāvēja vaļā», robežsardze bija savos pirmsākumos, muita - tāpat. Bet zemessardzes vīri ar pēkšņiem reidiem iedzina bijāšanu kontrabandistos. Diemžēl kopš tā laika kontrabandas apkarošanā nekur tālāk neesam tikuši. Rīgas Centrāltirgū piena paviljonā gadiem ilgi redzu vīrieti, kas piedāvā sigareti. Agrāk bija arī spirtik. Tagad gan viņš ģērbjas smalkāk - dizainera ādas jakā ar kažokādas apkakli un Boss kurpēs, kas neizskatās pēc pakaļdarinājuma. Protams, aug konfiscētais kontrabandas apjoms, tomēr tas ir proporcionāls nelegālās aprites pieaugumam, kas pēc paviršām aplēsēm sasniedzis vismaz 80 miljonus latu.
Veiklos darboņus vilina milzīgais Eiropas tirgus, kur austrumeiropiešu tradīcijas meklēt lētāko preci, kaut arī nelegālu, izplatās līdz ar viesstrādnieku tūkstošiem, kas zina, kā var ietaupīt. Austrumu pierobežas iedzīvotāji «pārrobežas biznesā» atraduši izdzīvošanas iespēju, jo darba tur nav un, spriežot pēc valdības prioritātēm, arī nebūs. Šādi motivētu nelegālu rūpalu apkarot ir ārkārtīgi sarežģīti, jo pretī jāliek alternatīva - legālas iespējas pelnīt.
Nāk prātā tikai viens risinājums, kas balstīts teicienā «latvietis latvietim gardākais kumoss» - ar naudu motivēt tos, kas palīdz atklāt kontrabandu. Ražotāji labprāt sadarbosies, jo viņu zaudējumi no nekā nedarīšanas tikai pieaugs. Arī robežsargu un muitnieku ganāmpulkā jāmeklē «melnās avis». Smalkie auto, motocikli un dārgie rokaspulksteņi viņus atšķir no godīgajiem.
Valdošajai koalīcijai, jācer, nebūtu problēmu vienoties par ārkārtas pasākumu veikšanu Latvijas austrumu nomalē. Ja tik grūti bija atrast 50 miljonus šogad, kur mēs atradīsim tos 270 nākamgad? Aizdevēju iebildumi, kas šādus pasākumus nerēķina, rodas no neticības par spēju apkarot nelegālo sfēru. Tad atrodam vēl vienu «Strīķi», iedodam viņai mauzeru un nosūtām uz austrumu robežu. Galu galā izsludinām ārkārtas stāvokli pierobežā.
Tas ir nacionālās drošības jautājums. Ja netiekam galā ar cigaretēm, degvielu un alkoholu, nav pārliecības, ka ieroči, narkotikas un cilvēku tirdzniecība nav šī aisberga neredzamā daļa. Ja kontrabandas plūsma pieaugs, būs jāuztraucas ne vairs par vietējiem oligarhiem, bet gan par valstiskumu, kā tas mazā valstī var notikt.
Varas turētājiem jārīkojas. Tūlīt. Neatkarīgi no tā, vai aizdevēji to rēķina vai ne. Aizmirstā un nenovērtētā zemessardze, ES palīdzība, ja mākam palūgt un pamatot ārkārtas pasākumu nozīmi Eiropas mērogā, ir lietā liekamās rezerves. Labas kaimiņattiecības ir vajadzīgas, bet tas nenozīmē, ka mums jābalsta Krievzemes valsts kase, maksājot viņu akcīzes nodokli.