Tā ir viena no valdzinošākajām sajūtām teātrī, ko spēj uzburt nedaudzi mākslinieki. Sajūta, ka viss uz skatuves notiek viegli un dabiski. Kā elpošana. Tomēr arī precīzi un gudri. Šķiet, ka iespējamas vienlaikus neiespējamas lietas - absolūts režisora diktāts un absolūta brīvība. Aleksandra Vampilova Atvadās jūnijā Dailes teātrī mulsinošais prieks atkal ir klāt, padarot M. Eihes atgriešanos pie «pilnmetrāžas» izrāžu iestudēšanas par ļoti patīkamu notikumu.
Smiekli asarās
Izrāde ievilina, pirmām kārtām gudri attaisnojot autora doto žanra apzīmējumu «komēdija». Pirmais cēliens aizskrien vienā elpas vilcienā. Paradokss, jo A. Vampilova agrīno lugu par jauniešu satikšanos ar dzīvi par komisku nevedas saukt. Studentu kompānija tūlīt beigs mācības un izklīdīs - ģeologi brauks uz Ziemeļiem, biologi strādās selekcijā un, protams, uzlabos valsts, ja ne pasaules, nākotni. Rītdiena rādās gaišās krāsās. Pieredzējušu skatītāju tomēr nepiemānīsi. Nelaime glītas meitenes Taņas izskatā lugas galvenajam varonim uzglūn pieturā pa ceļam uz draugu kāzām. Mazliet bravūras, un talantīgais, simpātiskais, bet ne īpaši lokanu muguru apveltītais jaunais cilvēks īsi pirms gala eksāmeniem tiks izmests. Bet Taņas gādīgais tēvs rektors liks Koļesovam izvēlēties meitu vai vietu augstskolā, diplomu, akadēmisko karjeru.
A. Vampilovu 60. gadu vidū interesēja paaudžu attiecības. Jaunieši morāli izkurtējušajā dzīvē spiesti aizstāvēt savus ideālus, cilvēcību sevī. Koļesova izvēle nav starp mīlestību un materiālu izdevīgumu, bet gan jūtām un tiesībām nenodot savu talantu. Varbūt pat fizisku eksistenci, jo bez «papīra» nākotne iespējama tikai darbos krietni zem viņa «līmeņa». A. Vampilova jautājums, ko drīkst upurēt, sevi neiznīcinot, izskan bezkompromisa dramatiskumā. Smaids, ja arī parādās skatītāja sejā, ir sāpīgs - cauri asarām, apzinoties cenu, par kādu tiek pirkta dzīve.
M. Eihes izrādes pirmajā cēlienā priecīgu smaidu novaldīt nav iespējams. Iemesli ir divi - nesamāksloti joki un profesionāls baudījums. Scenogrāfa Kristiana Brektes veidotajā telpā - baltā daudzstūrī - vienlaikus uzturas visi izrādes dalībnieki. Tie, kas darbībā nepiedalās, skatās. Brīžam grimase vai skatiens komentē, visbiežāk katrs klusi sēž savā pasaulē. Spilgti izgaismotajā daudzstūrī trūkst ēnu, tas ir mazs teātrītis, kura dalībnieki pārmaiņus ir aktieri un skatītāji. Telpa fantastiski transformējas, pateicoties asprātīgai (un vizuāli skaistai) iedomai uz baltajām sienām ar melnu izolācijas lenti izlocīt piktogrammas - piemēram, divi krusti kapiem, pēc mirkļa vēl pāris metru lentes, un kapi pārtop viesistabas logos.
Te spēlē visi, un spēle ir komiska. Bravūra, joks, pārspīlēta poza. Smiekli ir labsirdīgi, jo smīdina nevis varoņu sejas, bet maskas, izzīmētas tik dabiski, ka pirmajā brīdī atšķirību nepamanīsiet. Izrādei raksturīga sentimentāla intonācija, kas vienlaikus atsvešina un ievelk līdzīgi kā veca filma - nostalģisks stāsts par mums (jo par visiem cilvēkiem visos laikos) un par neglābjami aizgājušu laiku. Kristīnes Vītolas tērptie varoņi izskatās kā 60. gadu iemītnieki - frizūras, tērpi, aksesuāri. Tomēr aiz stilizācijas slēpjas laikmetīgi cilvēki, kas ievērojami atšķiras no A. Vampilova varoņiem. Tas ir izrādes ieguvums un trūkums vienlaikus.
Varoņu kolektīvs
Lugas jauniešu optimisms darbības sākumā ir dabisks. M. Eihes varoņu smaidi ir maskas, ko katrs pārklāj savām sāpēm. Patiesā dzīve nav prožektoru gaismās, bet gan ēnās, kas, uzmanīgāk vērojot, atklājas aiz tām.
Reti gadās, kad spēles kvalitāte ir vienlīdz augsta visiem izrādes aktieriem. Atvadu jūnijā pirmajā cēlienā tā ir. Liekas, M. Eihe jūtīgi uztvēris, ka stāsts nav tikai par Koļesovu, bet par ikkatru, jo dzīvē neizbēgami pienāk brīdis, kad vajag izšķirties. Protams, simpātiskajam varonim, kura lomā Aldis Siliņš atradis iepriekš neredzētu skatuvisko organiku, pārvarot nervozo saraustītību, kas reizēm viņa tēliem traucē, izvēle ir smagāka. Bet savi kompromisi nepieciešami arī Aijas Dzērves Mašas, Daiņa Grūbes Bukina un Gita Andžāna Frovola attiecību mezglu pārciršanai, Daiņa Gaideļa Zolotujeva, Laura Subatnieka Gomiras vai Baibas Nejas (otrā sastāvā Ērika Eglija) Skaistules dēmonu savaldīšanai. Sāpes ir pat Akvelīnas Līvmanes Komsordzei un Marīnas Janauas Milicei. Pat ja mēs neuzzinām, kādas tās ir, aktrisēm izdodas pārliecināt, ka tēli ir dzīvi, nevis tikai bezvārda funkcijas. Ko piebilst arī par Pētera Liepiņa daudzslāņaini izzīmētā Repņikova un Indras Briķes talantīgā vieglumā uzburtās Repņikovas iekšējiem un ārējiem kompromisiem...
Rotaļīgais vieglums, pieskaroties traģiskajam, ir M. Eihes rokraksta iezīme - cieņa pret skatītāju, uzticoties tā inteliģencei, garīgajam briedumam. Viņa teātris nav lekcija, bet emocionāls ceļojums, kurā atbildes jārod pašam. Izrāde tikai parādīs ceļu. Tiesa, šobrīd smalkajā zirnekļa tīklā Atvadās jūnijā vēl ir neaizausti posmi. Piemēram, A. Siliņa un I. Dzelmes saspēle otrajā cēlienā, kad par tēlu attiecībām neliecina pat teksti (A. Vampilovs nav aizvainojis skatītāju, skaidrojot to, ko teātrī vajag redzēt, ne dzirdēt). Dažas izrādes pēc pirmizrādes Taņai Koļesovs ir kaprīze, bet Koļesovam Taņa nozīmē tieši tikpat daudz, cik diploms, ko viņš saplēš. A. Siliņa varonis pārāk labi zina XXI gadsimta patiesību - allaž iespējams dabūt kopiju. Izvēles grūtības tādējādi krietni atvieglinātas, un daudz būtiskākas šķiet P. Liepiņa, I. Briķes, L. Subatnieka un G. Andžāna varoņu mazākās, toties konsekventi nospēlētās problēmas. Bet gribas ticēt, ka lieliskais ansamblis sevi pierādīs arī otrajā cēlienā.