Trīs dienas skatījās
Pēc Ugāles vidusskolas Mārīte iestājās pašreizējā RSU Sarkanā Krusta Medicīnas koledžā. Valsts praksē devusies uz Stradiņa slimnīcas Reanimācijas nodaļu. Pirmās trīs dienas tikai stāvējusi un skatījusies, jo nevarējusi saprast, kas notiek. Jau tad - 1985. gadā - bijis daudz aparatūras, māsiņas kaut ko atzīmējušas, dokumentējušas. Mārīte saņēmusi drosmi un sākusi par visu iztaujāt. Pēc prakses nolēmusi, ka strādās tikai reanimācijas nodaļā.
Lai arī darbs šajā jomā ir ļoti smags, nepārvērtējams ir gandarījums, ja spēj palīdzēt pacientam atgriezties dzīvē, atzīst profesionāle ar 25 darba gadu pieredzi un skaidro, ka tas ir komandas veikums, kurā iesaistīts arī ārsts un māsu palīgi. «Intensīvās terapijas jeb reanimācijas nodaļā patiesi jūtos kā profesionāla māsa, ka manas zināšanas noder,» Mārīte saka. Viņa ieguvusi arī veselības zinātņu maģistra grādu LU un piedalās māsu izglītošanā - ir docētāja RSU Sarkanā Krusta Medicīnas koledžā un anestēzijas, intensīvās terapijas un neatliekamās aprūpes māsu specializācijas prakses vadītāja LU. Līdz ar to ir iespēja uz Intensīvās terapijas nodaļu aicināt zinātkārākās un aktīvākās studentes, jo ne visas te var strādāt. Īpaši nepieciešamas profesionālās zināšanas, fizisks spēks, emocionālā noturība, spēja kritiskās situācijās reaģēt bez lieka uztraukuma. Praktiskās iemaņas nāk tikai ar laiku. Skolā jāpadodas ķīmijai, bioloģijai, studējot svarīgas ir zināšanas anatomijā, farmakoloģijā, psiholoģijā. Jābūt labām komunikācijas prasmēm, līdzjūtībai, sirsnībai.
Žēl par aizbraucējām
Jaunas tehnoloģijas un medikamenti nozarē ienāk ļoti strauji, tāpēc māsām profesionāli jāattīstās nepārtraukti, jāizglītojas. «Ja to nedarīs, iestāsies rutīna. Visa pamatā ir profesionālās zināšanas.» Mārītei savs darbs ļoti patīk, jo apkārt ir lieliski kolēģi, kas cits citu saprot, sakārtota darba vide. Taču ir arī emocionāli grūti brīži, ja pacienti cieš. Kad vairs nevar palīdzēt, rodas stress. Pēdējā laikā nomāc personāla trūkums, jo vairākas māsas no nodaļas aizbraukušas darba meklējumos uz Norvēģiju un Vāciju. Ārzemēs māsām nav jāstrādā 24 stundas diennaktī, bet tikai astoņas vai 12 stundas. Sākumā gan jāapgūst valoda un var strādāt tikai par māsu palīgiem. Daudzas visai drīz klīnikās un slimnīcās kandidē uz māsas amatu. «Tas, protams, nozīmē, ka viņas ir sagatavotas pasaules līmenī. Žēl, ka mūsu valsts medmāsas neprot novērtēt, profesijas prestižs ir zems. Nesakārtotība valstiskā līmenī, atalgojums, kas nemotivē strādāt, daudzām māsām izraisa pārdomas - varbūt esmu neuzņēmīga, ka nebraucu uz citu valsti,» ar skumjām teic Mārīte. Viņasprāt, atrisinātas finansiālās problēmas nozīmē neatkarību, kaut vai iespēju aizbraukt uz konferenci ārzemēs u. tml.
Virsmāsas darbadiena ir astoņas stundas, tā sākas astoņos no rīta, pārējām māsām jāstrādā trīs līdz deviņas diennaktis ar noteiktu stundu likmi mēnesī. Ja kāda māsiņa saslimst, virsmāsai jāatrod aizstājējs. Mārīte smejas - pašai nav laika slimot. Tomēr viņas pārliecība ir: ja esi nolēmis būt mediķis, galvenajai motivācijai jābūt vēlmei palīdzēt un rūpēties par otru cilvēku.
Cienīt pacientu
Pērn Mārīte saņēma apbalvojumu - Atzinības krusta kavaliera titulu par godprātīgu un pašaizliedzīgu darbu. Viņa atzīstas, ka ir gandarīta un lepna, ka to saņēmusi, kamēr vēl jauna. Tas motivē turpināt iesākto. Paldies jāsaka arī kolēģiem, kas zināmā mērā notur Latvijā.
Mācot jaunākās kolēģes, Mārīte uzsver, ka allaž jāiedomājas - pacienta vietā vari gulēt pati, bērns, vīrs vai cits tuvinieks. Profesijā nevar iztikt bez emocijām, bet vērtību skalā pirmajā vietā jābūt cieņai pret pacientu.
Virsmāsas darbadiena sākas ar pārbaudi, kādi pacienti ir nodaļā, kā viņi jāaprūpē, pēc tam - māsu sadale pa posteņiem, medikamentu izrakstīšana, dokumentu sagatavošana un citi pienākumi. Mārīte vairāk ir klīniskās prakses māsa, mazāk tīk darbs ar papīriem. Vienai māsai jāaprūpē trīs pacienti pēc sirds un asinsvadu operācijām, jānovērtē un jāuztur viņu vitālās funkcijas. Jāspēj arī izvirzīt aprūpes prioritātes. «Māsa pieņem lēmumus savas kompetences ietvaros, nevis tikai izpilda ārsta norādes. Protams, ārstniecības virzienu nosaka ārsts reanimatologs,» skaidro virsmāsa. Slimnīcā ir pasaules līmeņa aparatūra, «bet māsām sabiedrībai jāpierāda, ka esam unikālas būtnes, bez mums nevar iztikt; pat vislabākā tehnika bez ārstiem un māsām ir tukša skaņa».
Dzīves spēks ir kustībā, Mārīte saka un brīvajā laikā ceļo. Daudz skaistu vietu atklājusi tepat Latvijā, dzimtajā Kurzemē, arī Latgalē. Divreiz bijusi Londonā un gribētu tur atgriezties vēl, sapņo nokļūt Parīzē, Ņujorkā... Mārīte atpūšas, arī sērfojot internetā, bet biežāk tur meklē profesionālo informāciju. Pilnīgi atslēgties no darba neizdodas, sirdsbalss neļaujot brīvdienās izslēgt telefonu, jo nepamet atbildība par notiekošo nodaļā.