Galvenais mērķis ir nodemonstrēt, cik augstu mēs vērtējam Igaunijas un Latvijas attiecību svarīgumu. Mēs uzskatām Latviju par savu tuvāko kaimiņu gan psiholoģiski, gan ekonomiski, gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Starp citu, jūs esat mūsu vienīgais kaimiņš NATO. Tāpēc tikai loģiski, ka mana pirmā vizīte ir uz Latviju.
Kā jūs novērtētu, izmērītu pašreizējo Baltijas valstu sadarbības temperatūru. Tā ir laba, vidēja, vēl kas būtisks būtu darāms?
Mana pozīcija ir, ka mēs mērām sadarbības līmeni ļoti materiālās kategorijās, cik mēs investējam un cik mēs esam gatavi investēt kopējos projektos. Mūs ļoti interesē būvēt kopējus infrastruktūras modeļus. Un, ja mēs tos būvējam, tie būs reāli ieguldījumi no visām iesaistītajām valstīm. Ziniet, tas nav tikai dziedāt - Latvija, Igaunija Lietuva vienmēr kopā (pavelk meldiņu) -, bet gan reāla nauda, kaut kas taustāms. Igaunija ir pabeigusi savu daļu sākotnējā Rail Baltica projektā, mēs esam pieņēmuši lēmumu attiecībā par augsta ātruma Rail Baltica otrās fāzes projektu Ziemeļi-dienvidi, katrā ziņā ir veikta nepieciešamā priekšizpēte, mums ir demonstrēta pietiekami konkrēta ieinteresētība par šo projektu no Eiropas Komisijas, Polijas un Lietuvas valdībām. Jums bija vēlēšanas, tagad gaidīsim jūsu aktīvāku iesaistīšanos. Nākamais solis būs organizēt kopējās attīstības kooperāciju, iesaistot jau konkrētas kompānijas, kas to darīs Baltijas valstīs, kā arī Polijas puses dalībniekus, jo visa ideja ir saslēgt mūsu dzelzceļa infrastruktūru ar Eiropas dzelzceļu. Šī tiešām ir mūsu prioritāte - caur Varšavu iekļauties Eiropas transporta infrastruktūrā.
Bet vai jūs redzat šo projektu tikai kā mūsu savienojumu ar Eiropu vai arī kā zināmu vidutāju, piemēram, Krievijas savienojumos ar Eiropu?
Es nedomāju, ka Krievijai vajag kādu starpniecību. Krievi visu dara paši bez vidutājiem. Viņi runā angliski, viņiem ir tiešie lidojumi… priekš kam mēs viņiem esam vajadzīgi?
Bet ar kādām kravām mēs piepildīsim šo dzelzceļu?
Mūsu biznesa plāna priekšizpēte to parādīs…. Ir, protams, cena par savienojamību ar Eiropu, un Igaunija ir gatava maksāt šo cenu. Ja mēs visas savas kalkulācijas būvētu tikai uz cerībām par peļņu, mēs daudzas lietas tā arī nekad neizdarītu. Piemēram, ir daudz dārgāk uzturēt igauņu, latviešu un lietuviešu valodu nekā kaut kādu vienu valodu, bet mēs maksājam par to.
Tagad par igauņu pieredzi. Gandrīz vienu gadu nu jūs «esat gultā» ar eiro. Kā tas izskatās pēc šiem deviņiem mēnešiem - galvenie ieguvumi, kādas problēmas, kas varbūt mums, latviešiem, jāņem vērā, kad paši stāsimies eirozonā?
Tūlītējs izdevīgums ir straujš tiešo investīciju pieaugums, tā kā būtiski palielinājās uzticība mūsu ekonomikas stāvoklim. Tas ir galvenais ieguvums. Transakciju izmaksu samazināšanās banku un importa eksporta operācijām ir otrs ieguvums. Investoriem arī vairs nav jābaidās no devalvāciju riskiem.
Cits jautājums, protams, ir par Grieķiju. Starp citu, Grieķijas jautājums nav eirozonas jautājums. Ja tā sabruks, tas ietekmēs jūs neatkarīgi no tā, vai esat eirozonā vai neesat. Piemēram, pagājušajā nedēļā Deivids Kamerūns, Lielbritānijas premjers, piesauca: ir jāglābj Grieķija, bet Anglija nav eirozona, to pašu saka amerikāņi. Tā ir ilūzija - ja neesat eirozonā, jūs necietīsiet.
Cik jums izmaksās Grieķijas glābšana?
Ja mēs neglābsim Grieķiju, tas Latvijai maksās tikpat, cik Igaunijai. Atcerieties, kad Lehman Brothers sabruka, likās - amerikāņu banka, kam tas rūp. Bet kas mums visiem ir zināmas - milzīgs bezdarba pieaugums, budžeta griešana. Tā jau nebija tikai šī amerikāņu banka pati par sevi, tā vienkārši iesākās krīze. Mums likās - tas ir tālu un uz mums neattiecas, bet izrādījās - attiecas gan. Ja Grieķija sabruks, tas ietekmēs Latviju tāpat kā Igauniju, un tas, ka neesat eirozonā, jūs neglābs. Protams, mums ir tāds kā lielāks pienākums glābt Grieķiju ar savu līdzdalību finanšu stabilizācijas fondā. Tātad daļēji to darām arī jūsu interesēs.
Ja sākam runāt par naudu. Jūs esat dzirdējis, ka mūsu pēdējās vēlēšanās viens no lozungiem bija t. s. cīņa pret oligarhiem. Vai arī jums Igaunijā ir kādas personas, ko jūs varētu apzīmēt kā oligarhus, un kā jūs risināt problēmu par naudas ietekmi uz politiku?
Mums nav tādu cilvēku, kurus varētu apzīmēt ar vārdu «oligarhs». Nezinu, kāpēc Igaunijā oligarhu nav. Mums ir problēmas ar dažām Igaunijas partijām, kas lūkojas pēc finansējuma no ārzemēm. Tas nav legāli. Tātad nav tā, ka mēs pilnīgi esam brīvi no šīm problēmām, ir bijuši nepatīkami starpgadījumi.
Bet vai saņemt naudu partijām no privātpersonām, piemēram, priekšvēlēšanu laikā, vai tam ir kādi ierobežojumi?
Privātpersonas var ziedot naudu, tikai tai ir jābūt publiski pieejamai informācijai, un katram interesentam ir iespēja uzzināt, kas kurai partijai ir ziedotājs.
Bet apjoma ierobežojumi?
Tādu nav, ziedot nevar juridiskās personas un valstis. Indivīdi - ja es gribu ziedot savu algu, esmu brīvs to darīt, cik man tīk.
Bet ja nu tā nav viena alga, bet, piemēram, puse no visa kādas partijas budžeta? Vai tāda cilvēka ietekme uz partiju nevar neadekvāti pieaugt?
(Smejas). Neviens Igaunijā nav ziedojis partijām tik lielu naudu. Liekas, ka cilvēki, kuriem ir daudz naudas, domā par citām lietām, nevis politikas ietekmēšanu.
Viena no sāpīgākajām Latvijas problēmām ir demogrāfija, cilvēku emigrēšana no valsts. Kāda ir situācija Igaunijā? Vai igauņi arī pamet valsti, un vai jums ir speciālas programmas demogrāfisko problēmu risināšanā?
Mēs rēķinām, ka pēdējos divdesmit gados apmēram 30 tūkstoši igauņu ir pārcēlušies uz Somiju. Somijā tā ir ievērojama grupa, mums nav nozīmīgu datu par izbraukšanu uz citām valstīm. No vienas puses, tā ir problēma, bet, no otras puses, tas ir rezultāts tam, ka esam daļa no Eiropas. Piemēram, sešdesmitajos gados vairāk nekā trīs simti tūkstošu somu aizbrauca uz Zviedriju. Nezinu - daži atbrauca atpakaļ, daži neatbrauca. Desmitiem reižu vairāk pameta Īriju, to Amerikā šodien ir vairāk nekā Īrijā. Mums nav noteiktu valsts programmu, bet ir nevalstisko organizāciju programma, kas izveidojusi tīmekļa lapu, kas satur kopā igauņus visā pasaulē, palīdz tiem uzturēt savu identitāti, kā arī informē par darbvietām tepat Igaunijā, lai veicinātu viņu atgriešanos. Ar šīs programmas palīdzību virkne igauņu ir atgriezusies. Tas palīdz arī jauniešiem, kas brauc studēt uz ārzemēm, nepazaudēt saiti un sekot tam, kas Igaunijā notiek un kādas jaunas iespējas darba tirgū paveras.
Mums ir samērā spēcīga dzimstības veicināšanas programma. Ir tā sauktās māmiņu algas, tas ir, 80% no jūsu pēdējās algas, tas stimulē jaunas sievietes izšķirties par bērnu. Tiek saglabātas arī viņu karjeras iespējas.
Pastāstiet man noslēpumu, kā jums visam tam pietiek naudas, latviešiem pilnīgi jākļūst greizsirdīgiem. Kā jums izdodas maksāt māmiņu algas, kuras mēs esam nogriezuši, un reizē saglabāt sabalansētu budžetu?
Galvenais, lai jūs nesamazināt izdevumus aizsardzībai zem 1,8%, to mēs negribētu redzēt, paliktu uzticīgi savām saistībām aizsardzības jomā kā mūsu partneris NATO.
Bet, atbildot par to noslēpumu, manuprāt, tas ir optimisms. Jums vienkārši ir jātic savai valstij. Un cilvēki tad maksā nodokļus, ja tic savai valstij.
Cik liela ir ēnu ekonomika Igaunijā?
Es īstenībā neticu nevieniem no šiem skaitļiem. Tie ir visādi novērtējumi, bet es nezinu, cik tie ir nopietni. Jebkurā gadījumā ieņēmumi no nodokļiem ir nepārtraukti un ievērojami pieaugoši. Ja jūs ticat savai valstij, esat optimistiski par tās nākotni, maksājat nodokļus… Kāpēc jūs esat tādi pesimistiski par Latviju? Dažkārt es jūs nesaprotu.
Varbūt mums, igauņiem, tā veicas tāpēc, ka mēs esam tik lēni. Jums taču ir tie bezgalīgie joki par igauņiem, par tiem lēnajiem igauņiem. Varbūt tāpēc mums labāk iet, esam lēnāki, pacietīgāki.
Jautājums par starpetniskajām attiecībām Igaunijā. Vai t. s. «Aljošas» kaislības ir pārvarētas, vai ir kāda pazemes spriedze šajās attiecībās?
Nu mēs neko nezinām par kādu pazemes spriedzi. Esmu priecīgs redzēt, ka manā valstī es redzu cittautiešus pārstāvētus visās partijās, ir izpratne, ka viena jautājuma partija nav efektīvs politiskais instruments. Kam mēs tagad ejam cauri, izglītības reforma, kas paredz 60% priekšmetu igauņu valodā desmitajām, vienpadsmitajām un divpadsmitajām klasēm. No vienas puses, tam ir zināma opozīcija, no otras puses, cittautieši saprot, ka veiksmīgam startam darba tirgū ir nepieciešama valodas zināšana. Tāpēc tiem, kas pretojas šīm valodas prasībām skolā, mans jautājums ir - kāpēc jūs cīnāties pret labu savu bērnu konkurētspēju darba tirgū, paši pret viņu nākotni. Paši cittautieši aptaujās uzrāda izpratni, ka igauņu valodas zināšanas ir priekšrocība. Kāpēc tam pretoties, es jēgu neredzu.
Protams, visas valstis, kas ir etniski heterogēnas, satopas ar tādiem vai citiem jautājumiem. Un šie jautājumi uzrodas. Mēs redzam, ka dažas no valstīm, kas mūs kādreiz pamācīja, pašlaik satopas ar pašu problēmām, un tās mūs vairs nepamāca. Mums nav ksenofobijas Igaunijā. Mums nav populistisku ksenofobisku partiju, bet, protams, arī mēs nevienu negribam pamācīt…
Pievērsīsimies no krieviem Krievijai. Nav noslēpums, ka vēl aizvien Eiropas Savienībai nav vienotas politikas attiecībā pret Krieviju.
Nu jā, bet mums nav arī kopējas politikas iepretim Ķīnai, mums nav kopējas politikas attiecībā uz ASV, Brazīliju, Kanādu, Indiju. Godīgi runājot, mani daudz vairāk interesē citi Eiropas Savienības politikas jautājumi, nekā tās attiecības ar Krieviju.
Bet vai Baltijas valstu vidū ir vairāk vai mazāk saskaņota politika attiecībām ar Krieviju?
Ne vairāk, ne mazāk kā koordinēta politika pret jebko citu. Es nesaprotu šo fiksēšanos uz Krieviju, mūsu tirdzniecība ir ar Somiju, Zviedriju un Latviju. Krievija nav sevišķa mūsu interese, kaut arī tā ir tirdzniecības partneris, mūsu pamatinterese nav Austrumi, mūsu pamatinterese ir Rietumi.
Nu mums Latvijā aizvien valda tādas kā bailes no Krievijas. Sevišķi tas uzvirmojis pēdējās dienās, kad notika diskusijas par iespējamo Saskaņas centra līdzdalību valdībā.
Liecieties taču mierā. Nu, piemēram, šodienas diskusijās ar Latvijas valdības pārstāvjiem, jūsu Valsts prezidentu visas dienas garumā mēs ne mirkli nepieskārāmies Krievijas jautājumam. Tik minimāli tam arī jābūt. Mēs galu galā esam Eiropas Savienības un NATO valstis.
Labi, liksim mierā to Krieviju. Jūs dažkārt nebaida, ka Eiropa ir novecojošs kontinents - gan demogrāfiski, gan tehnoloģiski, gan psiholoģiski?
Jā, šādas idejas ir dzirdētas, to sauc par declainism. Ja jūs lasāt ASV presi, visi runā par Amerikas norietu, līdzīgu varat atrast Eiropas presē par Eiropu, tā kļuvusi par tādu kā modes lietu - laikam par daudz latviešu ieradušies Eiropā (smejas). Es esmu fundamentāls optimists. Mūsu priekšrocības ir kvalitāte, automatizācija, fleksibls, augstas kvalitātes darbaspēks. Starp citu, aizvien vairāk pieaug pieprasījums pēc individualizēta kvalitatīva produkta, nevis pēc Ķīnā ražota mazkvalitatīva masu produkta. Arī tas, ka darbaspēka izmaksas tajā pašā Ķīnā sāk pieaugt, es zinu amerikāņu kompānijas, kas atgriež atpakaļ ražošanu no Tālajiem Austrumiem uz Ameriku. Specifiska, kvalitatīva mazu partiju preču ražošana - Eiropa tam ir vispiemērotākā. Tā kā es nešaubīgi redzu Eiropas lomu starptautiskajā ražošanā tikai pieaugam. Mums jātiek pāri šim declainism - ja jūs esat pesimists, jūs vienkārši sēžat un negribat neko darīt, ja esat optimists, tas nozīmē, ka esat gatavs rīcībai un darbam. Pesimisms bieži ir slinkuma attaisnojums.