Tunisijas despotiskā prezidenta piespiedu amata zaudēšana un savas zemes atstāšana ir zināms pamats citu arābu apdzīvoto Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstu diktatoriem uztraukties par iespējamo varas zaudēšanu. Problēmas visur ir līdzīgas, un iedzīvotāju pamatotās neapmierinātības iemesli joprojām nav novērsti: bezdarba un pārtikas cenu straujš pieaugums, ministru un birokrātu īstenotā valsts līdzekļu šķērdēšana, dzīvojamo platību trūkums, kā arī vārda un citu pilsoņu brīvību ierobežošana.
Traģiskais notikums - pašsadedzināšanās -, kas aizsāka šos masu nemierus, nav labākais piemērs, ko atdarināt, ja jau protestētāju augstākais mērķis ir cilvēks, nevis kādas abstraktas kategorijas. Tomēr tieši tas noticis arī vairākās Tunisijas kaimiņzemēs. Tik šokējoša rīcība vienlaikus atklāj cilvēku izmisumu un islāmiskās arābu pasaules autoritatīvo, bet nestabilo režīmu vājās vietas: to vērtība nav cilvēks. Pašsadedzināšanās ir tā baiss simbols. Ja cilvēkiem ir liegts savas intereses aizstāvēt tiesiski, tad var sekot šāda radikāla rīcība. Un no radikālisma autoritārie režīmi baidās. Tiesa, Tunisijas gadījumā par vēlu.
Starptautiskajai sabiedrībai gan nav par vēlu ārpolitikas darba kārtībā Tunisijai ierādīt pienācīgu vietu, atbalstot turienes demokrātijas aizmetņus, lai jau tā sprādzienbīstamajā reģionā nenobriestu vēl kāds slikts paraugs arī citiem izmisuma māktiem kaimiņiem.