«Kad spēlējās, viņš bērnus ņēma klēpī un visu laiku turēja rokās. Kādreiz jau to var, bet ne jau visu laiku. Prasījās arī vakarā likt bērnus gulēt - it kā pasaciņas stāstīt,» atceras bērnunama toreizējais direktors Laimonis Sprunge. Tie bijuši mazi bērni, pārsvarā piecgadīgi. Drīz vien R. Miķelsons no Latvijas pārcēlās uz Vāciju, kur, kā tagad izrādās, - ticis notiesāts.
Vai varmāku varēja apturēt? - tagad prāto Nīderlandē. Par Latviju var teikt - vismaz Ziemeļu vadītājam neesot bijis pamata ziņot policijai par R. Miķelsonu, jo viņš bērniem neko ļaunu neesot nodarījis, turklāt viņam ar bērniem divatā pat nebija iespējas uzturēties. Tagad atklājies, ka puisis 2003. gada vidū tiesāts Vācijā par bērnu pornogrāfijas glabāšanu. Nīderlandē sabiedrība satraucas - kā varēja gadīties, ka pēc nozieguma izdarīšanas vienā Eiropas valstī varmāka varēja strādāt bērnunamā citā valstī. Izrādās, varmāka no varas iestādēm bija ieguvis oficiālu apliecinājumu, ka viņam nav kriminālas pagātnes un ka viņš drīkst strādāt ar bērniem. Varas iestādes bija izpētījušas tikai Nīderlandē pavadīto laiku. Tagad parlamentā sākušās diskusijas, ka vajadzētu ieviest visas Eiropas pedofilu reģistru, ziņo portāls ad.nl.
No Vācijas bēga
R. Miķelsons jau vidusskolas laikā aizrāvies ar bērnu tiesību jautājumiem, atceras viņa skolotāji. Viņš iesaistījies Rīgas Bērnu tiesības aizsardzības centra jauniešu aktivitātēs, ar šā centra rekomendāciju arī iekļuvis Ziemeļos. 2002. gadā R. Miķelsons nokļuva Vācijā kā brīvprātīgais ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas starpniecību. Viņš strādājis Heidelbergas Universitātes bērnu centrā, kur varējis darboties ar bērniem vecumā no viena līdz trim gadiem. Nīderlandes mediji vēsta - vietējā policija R. Miķelsonam uz pēdām nākusi, kad universitātes teritorijā atrasts dators ar bērnu pornogrāfiju saturošiem attēliem. Neesot bijuši pierādījumi, ka R. Miķelsons tos būtu uzņēmis pats, jo attēlos redzamie bērni nav bijuši no universitātes bērnu centra, turklāt attēli nav raksturoti kā vardarbīgi, tāpēc puisim cietumā nācies pavadīt vien dažas dienas.
Viņam piespriests nosacīts viena gada cietumsods ar trīs gadus ilgu uzraudzības periodu. Taču tā vietā, lai to izciestu, R. Miķelsons jau pēc dažām dienām pazudis no Vācijas. Vietējā policija tagad pieņem, ka viņš pārcēlies uz Nīderlandi, Amsterdamu, kur viņam jau dzīvojuši draugi. Tur viņš strādāja vairākās bērnu iestādēs. Viņš arī 2008. gadā kopā ar vīru Ričardu van Olfenu centies adoptēt bērnu, tomēr saņēmuši atteikumu. Vietējās bērnu aizsardzības organizācijas pārstāve žurnālistiem paziņojusi, ka lūgums atteikts pēc tam, kad izpētīta abu adoptēt gribētāju pagātne, taču nav skaidrs, vai bijušas aizdomas par pedofiliskām nosliecēm.
Vajadzētu reģistru
Pāris tagad tiek turēts aizdomās par darbošanos globālā pedofilu tīklā. Viņi esot galvenie bērnu pornogrāfijas interneta vietnes boyhoodmagazine.org uzturētāji. Policija nu atklājusi, ka uzņemtajos attēlos fiksētas ne tikai netiklas darbības ar (1-4 gadus veciem) bērniem, bet arī bērnu izvarošana. Policija arī pārbauda vienu no bērnudārziem, kuros strādājis R. Miķelsons. Atklājies, ka tā direktors Alberts Drents savās mājās organizējis «pidžamballes» audzēkņiem bez viņu vecāku vai pasniedzēju klātbūtnes, kurās, iespējams, piedalījies arī trešais pedofilijas lietā aizturētais Edvīns Rotgans. Oficiāli gan A. Drents par aizdomās turamo vēl atzīts nav. Pēc LETA informācijas, arī R. Miķelsons apmeklējis šīs ballītes.
Nīderlandē kāda bērna māte R. Miķelsonu pedofilijā apsūdzējusi jau 2008. gadā, kad dēls viņai pastāstījis, ka pieskatītājs viņam un draugam licis izģērbties un aiztikt vienam otra dzimumorgānus. Viņa presei stāstījusi, ka par to brīdinājusi bērnudārza vadību, bet tā bažas noraidījusi, sakot, ka «bērni daudz ko sadomā». Joprojām arī notiek izmeklēšana, vai R. Miķelsonam nav bijuši upuri bērnunamā Kenijas galvaspilsētā Nairobi, kur viņš mēnesi strādājis kā brīvprātīgais.
Iespējams, līdzētu vienots pedofilu reģistrs, lai bērnu aprūpes iestādēs krimināli sodītie nevarētu strādāt. Valsts Probācijas dienesta pārstāvis Imants Jurevičus saka: «Skaidrs, ka šiem noziedzniekiem, kad viņi kādā valstī nonāk varas iestāžu uzmanības lokā, vairs nav izdevīgi tur uzturēties, tāpēc viņi cenšas mainīt dzīvesvietu uz tādu, kur par viņu pagātni nekas nav zināms.» Pagaidām nepastāvot tāda informācijas apmaiņas sistēma, kas ļautu valstīm izsekot noziedzniekus, bet tādas ieviešanu viņš atbalsta.
Par draugu nezināja
Valsts policijā Diena uzzināja, ka Latvijā neviens cietušais nav pieteicies vai pieteikts. Pēc policijas pārstāvja Toma Sadovska teiktā, «nav arī neviens Latvijā pratināts par šo lietu, nav neviena iesaistītā». Medijos izskanējis, ka Latvijas iedzīvotājs Ivars Tenters (24) bijis R. Miķelsona biznesa partneris - abiem piederējis kopējs uzņēmums. I. Tenters arī zināms kā bijušais Pilsoniskās savienības (PS) biedrs, taču pēc neveiksmīga starta Rīgas pašvaldības vēlēšanās no partijas izstājies, ziņo PS. Ar R. Miķelsonu I. Tenters bijuši diezgan seni draugi. Paziņas abus raksturo kā teju izcilus internetspeciālistus.
I. Tenters stāsta Dienai, ka grasījies aizdot naudu R. Miķelsonam privāta bērnudārza izveidei, tāpēc dibināts uzņēmums. «Taču pasliktinājās finansiālā situācija,» viņš saka par biznesa saišu pārraušanu. Kopš 2009. gada februāra ar draugu viņš neesot kontaktējies, neesot viesojies Nīderlandē, kur viņš iepriekš pat kādu laiku dzīvojis. Viņš no R. Miķelsona ar parādu piedzinējiem piedzinis parādu - 5700 eiro, ko aizdevis dzīvoklim. I. Tenters sarunā norāda - par drauga pedofiliskajām nosliecēm neko neesot zinājis. Uzzinot par aizturēšanu, bijis pārsteigts un šokēts. Vaicāts, vai zinājis par drauga notiesāšanu Vācijā, viņš atbild: «Es zināju, ka viņam ir bijušas kādas problēmas Vācijā, kuru dēļ viņš pārvācās uz Nīderlandi. Bet viņš par tām nestāstīja.»