Eksprezidents Guntis Ulmanis atceras piedzērušā patēva lamas un dusmīgos aizrādījumus viņa mātei, ka «tā Ulmaņa kliķe kapā iegrūdīs», «tā Gunta dēļ mūs uz Sibīriju aizsūtīja...», un, kad G. Ulmanim piedāvāts kļūt par prezidentu, dzīves gājums uzreiz devis spēku to darīt. Nebija kā Leonīdam Kučmam, Ukrainas prezidentam, kurš strādājis sakņu dārzā, kad viņam tika izteikts piedāvājums kļūt par prezidentu. Par vietām, kur nolemts ievēlēt prezidentu, latviešu tautā jau folklorizējušās anekdotes - gan par zoodārzu, gan sarunāšanu.
G. Ulmanis uzskata, ka ar pirmajām dienām viņš bijis gatavs pildīt prezidenta institūcijas misiju. Nolieguma no ģimenes nebija, vienīgi kundze Aina iejautājusies: «Vai tev to vajag? Vai tu to vari? Vai tev pietiks zināšanu?»
Tauta modri sekojusi arī abu pārējo prezidentu izaugsmei, un, kaut daudzi saka: «Dakter, mēs jūs gaidām atpakaļ!», var tikai nojaust, kādai skolai cauri gājis Valdis Zatlers. Mums par savu tagadējo prezidentu nav kauns. Izaudzinājām!
G. Ulmanis pārliecināts, ka ikkatram laikmetam ir sava iezīme, kā kļūt par prezidentu: «Jaunajiem iesaku nevis sapņot par amatiem, bet jau no skolas sola gatavoties kļūt par prezidentu, kļūstot par gudriem un dzīvei spēcīgiem cilvēkiem. Prezidentūra ir virsotne, ko ieņem visatbildīgākajā un visvarošākajā brīdī.»
Vecāsmātes skola
Kopš prezidentūras sākuma valstī ir izstrādāti gandrīz vai ap 20 protokolu, ko saskaņo speciālisti. «Manā laikā mans protokols bija mana kundze un Aija Odiņa,» neslēpjot lepnumu, stāsta eksprezidents. Kamēr bijis prezidents, «nekādi starptautiski podi nenotika». Nākamajiem prezidentiem jau palīdz protokola darbinieki.
Kā būtiskāko G. Ulmanis uzsver, ka galveno iemāca vecvecāki un pasaulē augstāko amatpersonu pilīs nekad nepiedzīvos izgāšanos, ja ievēros sen zināmu zelta likumu: neskrien nevienam pa priekšu ar saviem padomiem un runāšanām - vispirms paklausies, ko saka citi, neķer un negrābsties pirmais ne pie, ne ārpus galda, paskaties, kā rīkojas citi. «Esi pašanalītisks un skaties pasaulē,» atceroties savu viesošanos pasaules augstāko amatpersonu namos, secina G. Ulmanis. «Nevar aizbraukt uz Parīzi un nākt ar savu taisnību. Nāc ar savu pašcieņu, pieņem situāciju, kas notiek tajā brīdī, un tevi cienīs.»
Lielā pieklājības skola, kas noder augstāko reglamentu līmenī, jau tiek iemācīta bērniem ģimenē. Ja nu notikuši daži kuriozi ar ordeņu lentēm, to piespraušanu, G. Ulmanis nekad nav kautrējies pavaicāt protokola darbiniekiem.
«Man nav nekādas frizūras, un visus apģērbus man kārtoja mana kundze,» viņš lepojas.
Lai neaizmirstas
Uz Dienas jautājumu, vai viegli būt prezidentam pēc pilnvaru beigām, G. Ulmanis atbild ļoti pārliecinoši: «Respektēju Latvijas valstī pieņemto likumu un, ko man paredz, to izmantoju. Es neizvirzu nekādas prasības, nekritizēju, pieņemu likumā paredzēto gan attiecībā uz auto, gan apsardzi.» Valsts apmaksāto automašīnu G. Ulmanis godina par pilsētnieci, tā atrodas garāžā. Tā kā viņam patīk bieži braukt pa laukiem, brauc un šoferē ar savu auto. Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga lūgusi pagarināt apsardzes dienesta darbu.
Valsts paredzēto sekretāra palīdzību G. Ulmanis novērtē kā ļoti nepieciešamu. Sekretāre komunicē ar iedzīvotājiem, atbild uz lūgumiem, menedžē biznesa tikšanās, un eksprezidents atzīst, ka sekretāre ir noslogota «varbūt vairāk, nekā vajag».
Jautāts, vai sekretārs neraksta prezidenta memuārus, G. Ulmanis atsmejas, ka reiz sarunājies ar rakstnieku Zigmundu Skujiņu. Rakstnieks brīnījies, ka G. Ulmanim ir tik dramaturģiski aizraujošs liktenis, notikumi, kurus varētu rakstīt kā seriālu turpinājumos, G. Ulmanis esot atbildējis, ka «memuāru nebūs. Tas būtu par daudz prasīts no mana sekretāra».
Taču G. Ulmanis pēc savas pieredzes atzīstas, ka augstākajai valsts amatpersonai memuāri un piezīmes tomēr būtu jāpieraksta - lai prezidenta preses dienestā strādātu kaut viens, kurš katru dienu sazinātos ar prezidentu un pārrunātu, kas tajā dienā noticis, kādas pārdomas iešāvušās galvā. Tas būtu nepieciešams nākotnei, un uz šo ideju G. Ulmani uzvedinājis bijušais ASV prezidents Bils Klintons. Viņš koleģiāli teicis, ka prezidents kā figūra būs interesants pēcnācējiem. Būtu labi, ja neatkarīgajā Latvijā to sāktu praktizēt, kamēr mums vēl bijuši tikai trīs prezidenti, domā G. Ulmanis.
Uz lauriem nesanāk gulēt
Pēcprezidentūras laiks eksprezidentiem paiet spraigi. Vaira Vīķe-Freiberga turpina darboties ārpolitikā, lasa lekcijas, G. Ulmanis kļuvis par Saeimas deputātu.
Ja G. Ulmanis ierosina kundzei kā normāliem tūristiem «kaut kur aizlaist pasaulē», Ainas kundze pavaicā: «Bet tu esi bijis...?» - un nosauc kādu mazu vietu, piemēram, Latgalē. Tur tad arī aizbraucot. Ja braucot, tad uz kādām sporta sacensībām vai kalniem, bet «gida pavadībā vazāties» negribot.
Abi ar kundzi ir lieli grāmatnieki, ģimenē daudz lasa. Kādā tikšanās reizē Ulmanis pavaicājis, kāpēc nelasot grāmatas. Viņam atbildēja, ka grāmatās ir vieni meli, bet patiesību varot atrast internetā un saskarsmē ar cilvēkiem.