Mans noteikums bija brīvs zīmējums un gleznieciskums. Populārākais ilustrēšanas veids ir konturēti zīmējumi, kurus pēc tam it kā izkrāso. Gribējās īstu, brīvu zīmējumu un gleznieciskuma iespaidu. To, protams, ir grūtāk iespiest. Ilustrācijas veidojot, nav izmantota fotogrāfija. Viss ir tieši ar zīmuli uz papīra. Tas ir tāds izteiksmes veids, kāds man ir raksturīgs, neko neesmu mainījusi. Tā kā es ar akvareli epizodiski tomēr diezgan daudz strādāju, tehnika neradīja problēmas. Process ir ļoti patīkams, labprāt ilustrētu vēl kaut ko. Turklāt šoreiz bija viegli, jo dzejoļi ir tik skaisti. Piemēram, par dūmu dāmām… Tas ir tik tēlaini uzrakstīts, ka uzreiz var ieraudzīt, kas jāzīmē. Sofija jau zina daudzus pantiņus no galvas. Katrīna nav tik liela lasītāja. Toties viņa patiešām māk jāt ar zirgu, kā grāmatā uzzīmēts.
Lielākoties mēģināju būt klāt iespiešanas procesā. Man gribējās, lai ir spilgti, kā gleznās. Kaut kur varbūt pat košāk nekā oriģinālos. Grāmatas dizainu veidoja mākslinieks Edmunds Jansons - tētis princesei Sofijai ar zilajām brillītēm. Viņam bija ideja par vinjetēm pie teksta.
Inese Zandere sekoja līdzi ilustrācijām un izteica savu viedokli, izvēlējās no vairākiem variantiem, kas vislabāk patīk. Piemēram, nāriņas, kas te peldas, vajadzēja apģērbt. No sākuma viņas bija plikas. Vajadzēja sazīmēt krekliņus. Tā ir tāda strīdīga lieta, un meitenes pašas dusmojās, ka tika saģērbtas. Laikam ķermenīši bija izdevušies smuki, un tad tos nācās aizkrāsot ar krekliņiem, jaunu jau netaisīju. Tomēr tur neko nevar darīt, lai nesanāktu konflikti.