Šādas sajūtas man nebija pirms gada vai diviem - Latvijas Radio kora galvenais diriģents Sigvards Kļava atzīst brīdi pirms kora jubilejas četru koncertu cikla. Tas sāksies 20. novembrī ar gaismas un skaņas izrādi _Mīnotaurs_ un noslēgsies 15. decembrī, godinot kori tā visu laiku diriģentu un komponistu _Vakara sarunās_ Jāņa baznīcā.
Kas ir tas būtiskais, kas tagad mainās?
Tu jautā par tēmām, kuras man bail pat aizskart. Bail domāt, vai tiešām gars saceļas pret ciparu. Pret digitalizācijas ēru? Pret to, ka mēs jau lielu daļu mākslas konvertējam digitālos algoritmos un viss kļūst aprēķināms un virtuāls. Ka varam visu pārsūtīt pa e-pastu. Man šķiet, ka gars nav ar to mierā. Kāpēc tieši šodien dzimst tāds komponistes Santas Ratnieces fenomens - jauna veida mūzikas skaistums? Līdzīgi kādreiz bija jānāk svētminimālistam Arvo Pertam, jo pienāca brīdis, kad jau vairs nevarēja izturēt tikai komplicētās un ārkārtīgi gudrās mūzikas radīšanu, kuru var saprast tikai daži cilvēki. Mūzika sacēlās pēc būtības, jo tā grib, lai to pēc iespējas vairāk klausās.
Tam būtiski jaunajam, kas dzimst, nevaru atrast labāku vārdu kā skaistums. Tas ir skaistums, kas meklē jaunu izpausmi un tradicionālās formulās pat nav pierakstāms. Jaunais skaistums meklē ideālo veidolu. Man liekas, ka tuvojas piepildīta skaistuma ēra. Es nezinu, cik ļoti nocietinātam jābūt, lai nejustu, ka pasaulē, dabā, universā kaut kas mainās!
Pārmaiņas pasaules līmenī?
Visā universā. Lietu kārtība tiek pārbīdīta. Katastrofas, zemestrīces, vulkānu izvirdumi ir zīmes, kas uzrunā. Nezinu, vai tam ir tiešs sakars ar mākslas procesiem, bet attīstās un mainās arī cilvēku attiecības, mākslas pieprasījuma attiecības.
Tevi arī kaitina naudas diktētais virziens «viss pārdošanai!» un temps «ātrāk, vairāk, izdevīgāk»?
Mēģinu būt tik spēcīgs un nereducēt sajūtu tikai uz to, kas notiek te, pilsētā: koncertzālēs, izstādēs vai industriālās vietās. Varbūt daudz spēcīgāku atbildi pateiktu dziedošā tantiņa pie krusta vai dungojošs bērniņš, ganot gotiņu. Vai galu galā dabas klusums, kurš pēkšņi ir sadzirdams. Tiešām nedomāju, ka atbildes radīsies šeit, starp tirgu un tramvaja sliedēm. Spēcīgs kultūras slānis ir ārpus Rīgas - to sajūtu, tiekoties ar cilvēkiem, kuriem katrs vārds vai katra izdziedāta nots ir svarīgs garīgs vēstījums vai pat kods (pat ja to neapjēdzam). Man gribas to uztaustīt. Saldā neatminētās mīklas sajūta ir tik stipra, ka es ļoti gribētu atvērt tās septiņas durvis un pēc tam vēl septiņas, lai uzzinātu, kas galu galā notiek? Tas eksistē cilvēku sarunās, cilvēku domās. Es gribu ticēt, ka pastāv blakus pasaule, kas mums «pamet» idejas. Dators idejas nesniedz, tajā varam atrast informāciju un kaut ko sastiķēt kopā. Bet kā sadzirdēt, sajust būtisko? Kādam jābūt dienas režīmam, kur jāaizbrauc un kas ir jāiedzer, lai atnāktu pareizā ideja - visdārgākais, kas mums visiem ir? Tā var iekrist prātā jebkurā brīdī un vietā: bāc, tev taču tas jāizdara! No kurienes šis signāls? To es gribētu zināt.
Vēl nesen mūsdienu mākslas manifesti daudzināja citas vērtības, piemēram, izaicinājumu, novēršoties no banālā skaistuma.
Zīlēt, kāda būs estētika, nākotnes mākslinieks un viņa instrumenti, nav jēgas. Nav iespējams prognozēt arī Dziesmu svētku kustības izdzīvošanas spēju un vajadzības mēru. Dziesmu svētku fenomens ir pētīts no dažādiem rakursiem, bet īsto sajūtu sajūti tajā brīdī - sagaidot saullēktu ezera krastā pēc rajona Dziesmu svētkiem vai koru mājupceļā ar autobusiem vai tramvaju. Brīnumi uzšķiļas negaidot, un paliekošais, ko atcerēsimies, bieži ir kas cits, nevis ieplānotā kulminācija vai asara koncerta «zelta griezumā». Man nav interesanti prātot, kas būs modē pēc gada vai diviem. Būtiskāk ir tikt galā ar savām izjūtām. Visbiežāk esmu kļūdījies tieši tad, ja racionālajam izskaidrojumam noticu vairāk nekā iekšējai sajūtai. Lai nebūtu jākaunas no citiem, mēģinu savu empīrisko un trauslo ideju integrēt gudros prātojumos un gudrās formulās, pasniegt racionāli un izskaidrot.
Piemēram, finansējuma konkursā formulējot sava projekta mērķi un aktualitāti?
Parasti tas jādara lielā steigā - ļoti fiksi jāiesniedz aprakstiņš. Tā ir plosoša sajūta, jo programmas, kuras ir tavas mīlestības auglis, jāieliek kaut kādos briesmīgos teicienos. Piemēram, jāstāsta par ciklu Nakts lūgšana, kas man ir sevišķi mīļš, jo koncertos tumšākajā gadalaikā gribam Doma baznīcas velvēs domāt par kontaktu ar mūžīgo gaismu, par garīgo telpu ārpus laika. Apstāties un kaut uz mirkli iekļūt dimensijā, ko mums neatļauj ikdienas steiga un arī koncertu «speciālais šovs». Es negribu to nosaukt ne par meditāciju, ne aizmiršanos vai ceļojumu, jo piedzīvojums nav vārdos pasakāms. Mēģinot izskaidrot, jūtos slikti, jo nemāku ideālistiskās idejas būtību izstāstīt tā, lai vārdi atspoguļotu tās jēgu un dvēseli. Nepatīk, ka muzikālas idejas izauklēšana jāsauc par projektu un jāargumentē. Johans Sebastiāns Bahs visas savas formulas, visu savu lielumu ierakstījis rēbusā, ko redzam nošu bumbiņās. Tās pēta gan muzikologi, gan teologi, filozofi un matemātiķi.
Tā ir ļoti ietilpīga zīmju sistēma.
Tas tiešām ir kods un vēstījums, un visi grib izdibināt un izskaidrot, ko tas nozīmē. Mūziķis spēlējot tiek šim kodam klāt pavisam no citas puses, kur nav izskaidrojuma. Tāpēc esmu diezgan skeptiski noskaņots pret to, ka varam ar teorētiskiem paņēmieniem atklāt un salīdzināt, vai tā ir liela vai maza māksla, jo ceļš pie mūzikas dvēseles tomēr ir caur muzicēšanu. Ja pietiktu uzrakstīt recepti, kā pareizi radīt un uztvert mākslas darbus, tad gan būtu viegli...
Kas tev valsts kultūrainavā rūp visvairāk?
Pirmkārt, profesionālajai mākslai ir jāatrod ceļš uz lauku cilvēku sirdi. Tā nav tikai triku taisīšana. Vajag mērķtiecīgu kultūras politiku ārpus Rīgas, nelielajās pilsētās. Cik vien spēšu, aizstāvēšu reģionālo kultūrpolitiku. Radio kora publicitātei ļoti svarīgas ir uzstāšanās Londonā, Parīzē un Amsterdamā, taču es tikko atgriezos no lauku koncertiem, kuri man sniedza tādu dvēseles siltumu, kādu sen nebiju piedzīvojis. Ceļš noteikti ejams šeit, nevis tikai Rīgā - pirmām kārtām pie lauku babiņām.
Otrkārt, visiem mūziķiem aktuālais koncertzāles jautājums, par ko tagad pat baidāmies runāt. Klausītājs Latvijā, mani ieskaitot, ir apzagts, jo nezina, ko nozīmē orķestra skanējums labā akustiskā telpā - kā Berlīnes filharmonijā vai Amsterdamas Concertgebouw. Neizbaudām pilnībā mākslas fenomenu, ko sniedz mūzika un tās izpildītāji. Šī problēma var sākt iespaidot visu labo, kas sasniegts.
Vai mūziķim jāpiedalās patriotisma kopšanā? Kā uzrunāt jauniešus?
Ik pa laikam sev uzdodu jautājumu, kas tagad ir patriotisms, par kuru varu krist un celties, nevis pasniegt kā karogu vai klišeju. Kas ir būtiskākais, lai es sajustos kā šīs zemes, valsts, vides patriots un piešķir jēgu strādāt un kalpot? Kalpot savam nolemtajam ceļam, nedomājot, ko par to teiks un kas tev par to būs. Tā ir brīvības sajūta, kura vienam atnāk agrāk, citam vēlāk, bet citam varbūt pat nekad.
Tev šī brīvības sajūta ir?
Esmu ievērojis, ka kļūstu brīvāks. Daudzas lietas kļuvušas nenozīmīgas un mazsvarīgas. Kad dzimst jauna ideja, es vairs tik daudz neuztraucos, ko par manu darbu teiks citi un vai patiks. Mani pat traucē, ja komponists notīs katrā taktī norādījis vissīkākās nianses: diriģentu uzskata par pilnīgu idiotu, un galvenais ir precīzi izpildīt visu, kā pierakstīts. Muzicēšanas brīvība, elpošana tad vairs nav iespējama. Brīvību īpaši izbaudu, kad ar iegūto pieredzi varu atgriezties pie jau atskaņotiem darbiem. Taču, skatoties, kāds ir mūzikas patēriņš Latvijā, diemžēl ir ierobežotas iespējas lielu, ilgi gatavotu opusu atskaņot atkārtoti. Mums ir vairāk to, kas rada mākslu, nekā to, kas patērē. Sevišķi, ieskaitot visus, kuri mākslinieciskajā pašdarbībā dzied, dejo, spēlē teātri, auž, ada… Latvieši ir unikāli ar to, cik ļoti viņiem nepieciešams radošs apliecinājums.
Atceros, ka mūsu pirmajā intervijā pirms 20 gadiem tu rādīji paša izšūtas glezniņas.
Man vajadzēja pamēģināt, kā tas ir - izšūt un ko nozīmē veidot un virpot. Iedvesmojos no vecmāmiņas Liepājā, kura aizrāvās ar Madernieka rakstiem, ko izšuva segās, galdautos, spilvendrānās. Man bija svarīgi iemācīties antīkā skulptūrā iemontēt pulksteni. Visādi tādi pekstiņi. Dažādos dzīves posmos intereses mainījās. Mācījos pat ķīlēt traktoru.
Ķīlēt traktoru? Kam tev tas?
Jo traktors smird, tu esi nosmērējies, un traktorā vienmēr kaut kas saplīst. Tad ir obligāti jāpīpē un jākomunicē ar lauku ļaudīm, kuri ļoti tieši pastāsta gan par tavām, gan traktora problēmām. Iestājos pat medniekos, lai gan esmu izšāvis tikai vienreiz mūžā. Toties mācījos kā skolnieks, ilgi un dikti. Manā lauku īpašumā Zosēnos cūkas un bebri tā saķēzījuši manu ieguldīto darbu, ka manī radās protests pret dabas likumiem: tagad man būs plinte un stāšos pretī. Manī neradās azarts šaut, kaut arī kaimiņi joprojām sūta bildītes ar to, ko mežacūkas un bebri atkal izstrādājuši. Toties vēl tagad patīk kāpt milzīgajā skatu tornī, ko toreiz pats mežā uzbūvēju, un vakaros skatīties dzīvnieku rotaļas brīvā dabā. Vērojot savus jaunākos bērnus, mani skumdina, ka rokdarbus šodien aizstāj datorspēles. Vajadzība radoši izpausties ir tā pati, taču tiek īstenota virtuālajā pasaulē.
Bet glezniņu nav...
Vissliktākais, ka pēc mums nepaliek vēstules. Nekādas cilvēciskas liecības. Ja nobrūk cietais disks, nebūtībā var aiziet daudz būtisku liecību par šodienas vēsturi. Veidojot interpretāciju, ir ļoti svarīgi pētīt, ko komponists domājis, kā juties. Bijis slims vai vesels? Precējies vai viens? Laimīgs vai bēdu sagrauzts, varbūt pat atradies psihiatriskajā klīnikā? Nepietiek apgūt notis un dziesmas tekstu. Nav tik vienkārši, jo gadās, ka medusmēnesī komponēti vistraģiskākie psalmi, bet bēdu brīžos - gaiša un apskaidrota mūzika. Varam lasīt Čaikovska, Šūmaņa un Mālera vēstules, bet no XXI gadsimta paliks tikai notis?
Varbūt vajag saglabāt e-pastus? Arī tie mēdz paust emocijas, varbūt pat impulsīvākas.
Diemžēl daudziem tagad e-pasts vai SMS īsziņa ir vienīgā saziņas forma. Viņiem pat slinkums piezvanīt. Jā, viņš raksta e-pastus, turklāt vēl šausmīgā steigā - ar burtu kļūdām. Lai man piedod kolēģi, bet man riebjas tāda komunikācijas forma, ka nespējam būt tik stipri - pacelt telefonu un izdzirdēt balsi. Es gribu runāt ar cilvēku. Vismaz pa telefonu. Tam visam gars sāk pretoties. Es to tā sajūtu, kaut arī mani ļoti fascinē visas jaunās iespējas, ko dod virtuālā pasaule: mēģinu apgūt gan Windows, gan Mackintosh vidi un salīdzinu, kā tajās dzīvo skaņa. Bet es zinu, ka pēc tam noteikti atkal gribēšu braukt ekspedīcijās pie babiņām.
Kas tās par ekspedīcijām? Ko tajās esi atklājis?
Mēģināju saprast, vai visur, kur Latvijā ir katoļu oāzes (Alsungā, Skaistkalnē, ap Valmieru un Cēsīm un, protams, Latgalē), senajiem jezuītu dziedājumiem ir vienāda dzīvā izpausme. Izrādījās, ka tā ir milzīga paralēlā kultūra: garīgā vide 300 gados harmoniski saaugusi ar etnisko. Visvairāk gribēju satikt tās sieviņas, kuras šīs Dieva dziesmas nedzied ne baznīcā, ne kultūras namā, bet mājās, jo bieži vien nevar vairs piecelties no gultas. Viņu vienīgā komunikācija ar pasauli ir dziedot. Kad sāp, viņa dzied. Sastapt meža vidū pie pussabrukuša krusta sieviņu, kura lietainā maija vakarā klusiņām dzied. Visu to vērojām kopā ar režisoru Uģi Brikmani: viņš filmēja, es pierakstīju dziedājumus. Mēģinājām filmēt acis, tvert stāstu un likteņu dažādību. Līdz Baltkrievijas pierobežai aiz Dagdas, kur latvieši runā krieviski, bet lūdzas latgaliski. Bieži vien šie cilvēki dzied tikai īpašā brīdī. Lai līdz tam tiktu, ir ilgs gaidīšanas ceļš, jo šīs dziesmas bieži ir visas dzīves izdziedājums. Bieži vien tas pirms dziedāšanas ir jāizstāsta.
Divos mēnešos piedzīvojām neaizmirstamus skatus: sanāk desmit sieviņas dziedāt kapličā. Lauka vidū bezceļā reizi nedēļā divas sieviņas vakarā dzied. Un, kad vīri dzied, asaras birst. Mūs bieži pavadīja katoļu priesteri, kuri laukos pilda sociālā darbinieka funkciju. Šādi braukājot, tikāmies ar garīgi piepildītiem cilvēkiem, kuriem dziedāšana ir kaut kas daudz vairāk nekā meldiņš un notis. Tas ir milzīgs kultūras slānis, uz kura mēs visi stāvam. Mana interese nebija pētīt, kādas dziesmas un kur dzied. Man bija svarīgi, kā dzied. To nevar atkārtot cilvēks ar citu dzīves pieredzi. Tu nevari izdziedāt to, ko kara laikā izjuta skuķēns jūras malā, kad tēvs brauca uz Gotlandi un… neaizbrauca. Un kādas dziesmas tiek dziedātas, lejot sveces. Tas ir garīgās «barošanas bloks», kas man pateicis priekšā, kas ir patiešām būtisks. Man ir sajūta, ka mēs, profesionālās mūzikas kopēji, esam parādā šai videi. Tāpēc dziedājumus izdalīju iedvesmai komponistiem, nākamgad taps jauna programma Radio korim.
Kāpēc latviešu inteliģence laukus iekārto tieši Zosēnos?
Tas ir viena pagastveča nopelns, ka lauku mājas tur tagad ir komponistam Jurim Karlsonam, eksbalerīnai Litai Beiris ar režisoru Gunti Gailīti, māksliniekiem Laimonim Šēnbergam, Jānim Mitrēvicam ar Ievu Iltneri, Latvijas koncertu vadītājam Guntaram Ķirsim. Pagastvecis zemes pleķīšus nevis pārdeva ārzemju uzpircējam, bet gan vilināja māksliniekus. Kad sajutu vajadzību pēc laukiem, zināju, ka gribu vai nu Staburagā, vai Piebalgā. Tikai pēc tam uzzināju, ka abas ir Latvijā enerģētiski spēcīgākās vietas. Viena ir Zosēnos pie Kāpurkalna ezera, kas esot cēlies meteorīta izsistā bedrē. Turp ārstēties brauca jau cara laikā. Kad mani sapazīstināja ar pagastveci Robertu Ruķi, tālākais bija tikai laika jautājums. Starp citu, pagastā ir viens no retajiem, unikālajiem Dziedāšanas biedrības namiem, būvēts speciāli kolektīvajai dziedāšanai. Manai ģimenei ir svarīgi, ka varam ieiet lauku pirtī un satikties ar cilvēkiem, kuri dzīvo pilnīgi citu ritumu nekā mēs. Varu tur komunicēt ar dabu, ar Visumu. Apskatīties, kā rīta rasā izskatās zirnekļa tīkls. Patīk braukt makšķerēt četros no rīta un vērot, kā klusumā mostas daba. Kad nekas neķeras, uzdodu sev svarīgākos jautājumus. Šie brīži man ir ļoti vajadzīgi, tāpat kā fiziski piepūlēties un nosmērēties. Gurķi vieglāk nopirkt veikalā, tomēr latvietim vajag mazdārziņu. Praktiskais solis man ir nepieciešams, ļoti patīk remontēt, būvēt, veidot. Diemžēl pēdējos divos gados darba apjoms ir tik milzīgs, ka man vienkārši vairs nav sestdienu un svētdienu…
Kādi rituāli tev svarīgi ikdienā Rīgā?
Lasīt piecgadīgajai meitai vakaros pasaku, spēlēt «karātavas». No rīta mēģināt saķemmēt viņai matus - tas ir nervus plosošs rituāls. Mums ir trīs meitas, starp vecāko un jaunāko ir 20 gadu starpība. Cik vienkārši jauns ģimenes loceklis ienes rutīnā korekcijas! Vedu meitu uz bērnudārzu, viss saplānots pa minūtēm, bet pietiek viņai pa ceļam sagribēties kakāt, un visi plāni var ieskrieties. Viņai vajag mammu, lai noslauka dibenu, tāpēc ejam uz Mūzikas akadēmiju, izsaucam no nodarbības. Cik vienkārši: es visu nokavēju, jo bērnam vajadzēja kakāt. Viss pārējais izrādījās mazsvarīgs. Bet es ar prieku to izbaudu.