Sākās ar to, ka pirms vairākiem gadiem Dānijā iepazinos ar Niši Masaki, kas izrādījās pazīstams un ietekmīgs japāņu mākslinieks. Kopā braukājām pa muzejiem un ļoti sadraudzējāmies. Niši atsūtīja pieteikumu uz Ečigo Tsumari triennāli. No 700 pieteikumiem kādi 40 cilvēku tika apstiprināti, arī es. Braucu reizes trīs uz Japānu. Pēc tam Niši palīdzēja atrast mākslas projekta vietu Aumari, trīs mēnešus dzīvoju rezidenču centrā un veidoju izstādi.
Ja tev kāds nav pazīstams, ir neiespējami tikt iekšā?
Tā ir.
Bet lai dabūtu kādu pazīstamu, jābūt tur, iekšā.
(Smejas.) Man paveicās, jo sadraudzējos ar Niši.
Vai un kā japāņi atkopsies no zemestrīces?
Niši dzimis 1944. gadā netālu no Hirosimas, taisījis daudz darbu saistībā ar šo pieredzi. Viņš saka: japāņu tauta ar Nagasaki un Hirosimas bombardēšanu netika uzvarēta. Viņi bija gatavi mirt un cīnīties līdz pēdējam. Iznākumu noteica imperators.
Japāņi tās atombumbas uztvēra, kā vispār uztver dzīvi, un miršana pieder pie lietas. Viņiem ir budisms un sintoisms, kas ir dabas reliģija: viss mainās, dzimst, mirst. To visu viņi neredz kā eiropietis, kam individuālā nāve ir drausmīga liga.
Niši saka: esam pieraduši, ka mums dreb zeme un ir cunami. Tu tajā visā esi iekšā, un jebkurā brīdī ar tevi kaut kas var notikt. Kas noticis, noticis. Celies un dari, ko vari izdarīt.
Viņi gan ir arī emocionāli. Kādā uzņēmumā bija notikusi avārija, un gājuši bojā cilvēki. Sabiedrisko attiecību cilvēki atvainojās TV kameru priekšā, klanījās un raudāja.
Bet kompānijā japāņi vai nu smejas visi kopā, vai nesmejas neviens.
Īpatnēji.
Jā. Viesnīcas ēdnīcā vakaros klausījos lielākas kompānijas. Tā skaņa ir savādāka nekā Rietumos. Mēs vairāk kaut ko murminām, tad viens pasmejas, tad - otrs. Bet tur ir tā, kā saka mana japāņu drauga sieva Leiko: mums ir svarīgāks kolektīva kopējais apstiprinājums, ka rīkojamies pareizi. Varbūt viņi atrodas pārejas stāvoklī uz rietumnieciskumu, bet tur aizvien ir kolektīvi orientēta sabiedrība. Cilvēka vērtība ir sabiedrībā. Tur ir milzīga hierarhija, attiecības starp skolotāju un skolnieku. Nevar teikt, ka ļoti omulīgi tur jutos.
Vai draugi piedzīvoja zemestrīci?
Niši dzīvo netālu no Tokijas, prasīju: kā tad ir? Viņš saka: māja kratījās stipri, bet nekas nesagāzās, arī elektrības piegāde normāla. Problēmas bija viņa dēlam, kas dzīvoja tuvāk. Viņš trīs naktis bija mašīnā nakšņojis, tāpēc ka elektrības nav, bet mājās viss darbojas ar elektrību.
Tāpēc viņiem tās spēkstacijas vajag.
Nu ja. Ir gan kalnu upes, bet ne jau tādu elektrības apjomu tur var iegūt. Dedzināt naftu ir drausmīgi dārgi. Atomenerģija tomēr ir vislētākā un, manuprāt, visekoloģiskākā.
Tagad tieši ekoloģijas arguments tiek celts augšā.
Es nesaprotu. Vai zaļie grib, lai naftu un ogles dedzina?
Viņi apgalvo, ka jātaisa biomasa.
Bet kā aug biomasa? Ir arkli, kurus dzen dīzelis. Vai tad biomasu var atrast mežā zem egles? Zaļajai domāšanai ir daudzas labas lietas, bet negatīvā attieksme pret atomenerģiju ir liela zaļo kļūda. Manuprāt, tā ir videi visdraudzīgākā enerģija.
Ir arguments par drošību.
Atomreaktori ir celti lielākoties pirms 20-30 gadiem, tie ir veci. Tagad ir daudz labākas un drošākas tehnoloģijas.
Pārsteidz japāņu būvniecības standarti: cunami nevis nopostījis, bet pārnesis arī veselas mājas.
Lielākām mājām tur visur iekšā ir metāla konstrukcijas. Uzbraucu milzīgā Tokijas debesskrāpī, kurš turklāt vēl bija kalna galā, bet stikls - līdz grīdai. Pieejot klāt, nevari vairs izturēt, jo liekas, ka māja pati par sevi mazliet šūpojas arī no vēja. Bet šīm lielajām mājām zemestrīces laikā taču bija trīs metru nobīde! Un nekas, visas veselas. Pārliecinoši.
Ar kvalitāti japāņus nepārsteigt. Ar ko jārēķinās, ja mēģina tikt iekšā - tajā tirgū?
Viņi ir ārkārtīgi precīzi. Tur nevar kaut ko apsolīt un neizdarīt. Viņi neteiks, ka esi ārā, bet: paldies, jā, varbūt citreiz. Tas nozīmē: nekad.
Ir dzirdēts bēdu stāsts par šķībo vīli, kas latviešu uzņēmējai gadījās, un ar to arī viss bizness beidzās.
Var jau būt, ka, ļoti ilgi sadarbojoties un ka nekad nekas tāds nav bijis, reizēm kaut ko arī piedod.
Vilciena stacijā Tokijā redzēju kādu biznesmeni. Viņš bija iedzēris, un viņam bija kļuvis slikti. Tas bija tik sirsnīgi: policists tā kautrīgi stāv blakus, bet viņš ar kabatlakatiņu slauka… nu, tos savus vēmekļus. Vai arī divi iedzēruši japāņi, kas vilcienā atgriežas mājās pēc ballītes. Viņi šūpojas gan, bet ir klusi kā mūsu pirmziemnieki. Neviens arī nekad nerunās pa mobilo telefonu vilcienā vai sabiedriskā vietā.
Tiešām?
Nekad! No sabiedriskā transporta viņi tikai sūta īsziņas. Nekad nerunā!
Tokijā dienas vidū piebāztā vilcienā skatos - vidū tukša vieta. Visi japāņi - pa malām, un vidū uz grīdas, rokas aiz galvas atmetis, guļ puisis, baltais cilvēks.
Piedzēries?
Neizskatījās. Drīzāk kā norvēģu modelis - garš, blonds. Jo tu, eiropietis, tajā visā ilgāk dzīvo, jo paliec traks no tā, ka viss ir tik labi organizēts un kārtīgs. Gribas, lai man ir kaut kāda pretestība, lai uz mana krēsla kāds uzliek kājas, lai es varu kaut kā pastrīdēties. Taču tas nenotiek. Ja tev tur ilgāk jādzīvo un jāstrādā, tu paliec traks, ka netiec iekšā tajā visā kolektīvismā.
Ja tas būtu japānis, būtu izsaukta policija, viņš būtu sen aizvākts. Bet - eiropietis? Varbūt viņiem tā pieņemts? Un viņi visi bija pagājuši metru nost, stāv un neskatās uz viņu.
Vai tu - liels, garš un ar bārdu - varētu tur ierakstīties?
Ir kāda franču māksliniece, kurai ir japāņu draugs, kurš dzīvo Parīzē daudzus gadus un labi zina franču valodu. Viņš saka: japāņu valodā ir jēdzieni, kam nav adekvāta tulkojuma franču valodā. Tieši tai izjūtai, tai sajūtai. Bet, ja valodā nav jēdziena, tad nav jau arī parādības. Tātad tu nemaz nevari izjust to, ja tu nevari nosaukt vārdā.
Japāņi ir nesaprotami. Pazinu mākslinieku, kurš bija šķīries no sievas, kas viņam neļāva tikties ar dēlu jau kādus 17 gadu. Prasu: kāpēc tu netiecies? Tev taču nevar aizliegt! Nē, tā viņam ir pateikts, un viņš netiekas.
Skatījos kādu japāņu pilnmetrāžas animācijas filmu, kuras uzbūve eiropietim šķiet ārkārtīgi jocīga. Tur nav labā un ļaunā. Ir gan kaut kāds ļaunais, kurš tomēr beigās, izrādās, nemaz nav ļauns. Tur ir kaut kādi spēki, attiecības, kaut kas notiek. Bet tam visam netiek piekarinātas birkas, moralizēšana, ko visu laiku dara eiropieši. Ir notikumi, spēki, tu atrodies vienā pusē, bet tas nenozīmē, ka tu esi labs.
Varbūt tas ir tevis piesauktā sintoisma, budisma modelis? Līdzīgi kā Amerikas modelis, kas darbojas tikai tur. Viņiem darbojas, mums - nē. Vai nav līdzīgi, ja jautā, vai varam no japāņiem kaut ko mācīties?
Pareizi. Tas ir tā, it kā zilonis gribētu kaut ko mācīties no peles vai otrādi. Kaut ko jau var. Bet tās ir dažādas struktūras. Kas vienā darbojas normāli, otrā nē.
Tokijā satiku cilvēkus, kas mācās angļu valodu un grib to praktizēt. Kāds pensionārs saka: pirmo reizi runāšos ar cilvēku, kurš runā angliski. Vai jūs nevarētu 15-20 minūtes ar mani parunāties? Man arī interesanti, saku: labi. Piesēžamies, runājamies par šo un to. Viņš stāsta: gribu braukt ceļojumā uz Eiropu un Ameriku, bet nezinu, kā tur būs. Jo viņa māsa esot aizbraukusi uz Franciju, kur sastapusies ar rasismu.
Japāņi ļoti mīl brendus. Viņa Parīzē bija iegājusi smalkā veikaliņā un gribējusi nopirkt Dior somiņu, un pārdevēja esot paņēmusi somu un nometusi, nemaz neskatoties uz viņu, un turpinājusi sarunāties ar draudzeni. Tas esot tāds pazemojums! Un kā viņa izrādījusi savu nicinājumu!
Es domāju, ka Eiropā pārdevēja, kas pamet pircējam somiņu, nav nekas īpašs. Bet Japānā jebkuru nieku, ko pirksi, tev pasniegs, acīs skatoties, ar abām rokām un paklanīsies.
Tā nu tas cilvēks to uztver, kā pret sevi vērstu - ka viņa ir japāniete, šķībacainā, pret viņu izturas nicinoši. Bet tai eiropiešu meitenei ne prātā tas neienāca.
Ar japāņiem - uzmanīgi?
Viņi paši uztver eiropieti kā traku cilvēku, ar kuru īpaši rēķināties nevar. Attieksme ir apmēram tāda: viņš jau tāpat nesaprot; lai viņš dara, ko dara.
Vai cunami radītais posts varētu būt iespēja mūsu uzņēmējiem pierādīt, ka neesam tik traki?
Es ceru. Man šķiet, ka latviešiem nav sliktāka kvalitāte kā Eiropā caurmērā. Taču, kaut arī postījumu apjomi izskatās ļoti briesmīgi, Japānai tas nav nekas tik drausmīgs. Viņi ir centīgi un ātri savācas. Noteikti liela daļa māju bija apdrošinātas. Nezinu gan, vai japāņiem cunami ir force majeure. Jo kāda gan tad jēga būtu apdrošināt?
Strādāju par vieslektoru Francijā. Kāda korejiešu meitene bija teikusi franču kursabiedram: ja mans tēvs ieraudzītu, kā jūs strādājat, viņš sajuktu prātā. Tas, ko jūs te darāt, viņam nav darbs. Bet korejieši tiešām stādā.
Japāņi arī.
Jā. Bet nedomāju, ka ir forši tik šausmīgi sevi mocīt. Izstādē, kur piedalījos, bija kurators, kas divas nedēļas bija gulējis pāris stundu naktī. Nesaprotu, kā tas iespējams. Sīksti ļaudis.
Intervēja Didzis Meļķis