Namu gāž apkārt
Par iekšā tikšanas stratēģiju skatītājam jādomā Berlīnes Deutsches Theater, kas ir ekvivalents Latvijas Nacionālajam teātrim pēc sākotnēji iecerētās nozīmes, un pat ēka Latvijā savulaik tika celta, iedvesmojoties no šī teātra modeļa un proporcijām. Starp 53 Berlīnes teātriem Deutsches Theater ir vienīgais, kurā biļetes uz dažām izrādēm vienmēr ir izpārdotas. Un nu jau jāsaka - gadiem. Turklāt interesanti, ka publikas milzīgā interese un profesionāļu vērtējums iet cieši roku rokā. Izrādes, kuras vienmēr ir pārdotas, visas bijušas iekļautas arī Austrijas, Vācijas un Šveices uzmanības vērtāko izrāžu sezonas desmitniekā, ko ik gadu apkopo un izrāda festivāls Theatertreffen Berlin. No otras puses, augstais profesionālais vērtējums ir tikai papildu faktors, kas veicina interesi. Namu, kā parasti, gāž apkārt, vēl pirms pavasarī tapis zināms, ka šī izrāde ir «uzmanības vērta». Ar privātām sarunām un labām kritikām avīzēs pilnīgi pietiek.
Bez postmodernās miskastes
Lai cik atšķirīgi būtu režisoru rokraksti, visas publikas iecienītās izrādes vieno kāda kopēja iezīme. Tās ir izteikti vienkāršas izrādes ārējo izteiksmes līdzekļu ziņā - tajās nav krāšņu dekorāciju, nav valdzinošu tērpu parādes, nav cilvēka instinktu manipulēšanas ar mūziku, nav gigantisku videopalielinājumu (par video aktualitātes norietu dramatiskajā teātrī kāds Berlīnes kritiķis nesen rakstīja saistībā ar Moljēra Mizantropu, ko Berlīnes Schaubￃﾼhne bija iestudējis viens no slavenākajiem mūsdienu Eiropas video adeptiem teātrī beļģu režisors Ivo van Hove: «Un milzīgā palielinājumā ir redzams, ka redzēt nav ko»), nav postmodernās miskastes uz skatuves. Nekas nezvīguļo, nespīd un nereibina jutekļus.
Ārēji šīs izrādes ir it kā pat izteikti necilas. Un tas tā nav izveidojies finansiāli spiedīgu apstākļu dēļ, adekvātā valsts dotācija no šī teātra pieprasa augstu kvalitāti. Jaunā vienkāršība ir izveidojusies no pastiprinātas režisoru intereses par cilvēku, attīrot ap viņu laukumu, attīrot skatienu, lai varētu ielūkoties cilvēkos. Uzmanības centrā tiek novietots aktieris un labs materiāls, kurā cilvēks tiek aplūkots sarežģītībā, pretrunīgumā, neviendabīgumā, mainīgumā. Kā pārsteidzošs un līdz galam neizprotams fenomens. Apjomā.
Tikai vēstule un revolveris
Četras sezonas pēc kārtas Deutsches Theater nebija iespējams nokļūt uz apgaismības laikmeta dzejnieka Gotholda Efraima Lesinga pilsoniskās traģēdijas Emīlija Galoti inscenējumu Mihaela Tālheimera režijā. Režisors cilvēkus bija ievietojis starp kailām sienām, iedodot viņiem uz visu izrādes laiku tikai divus priekšmetus - vēstuli un revolveri - un liekot viņiem doties sevis meklējumos. Estētiski ļoti skaistajā un galēji minimālistiskajā izrādē fascinējoši bija cilvēki, kurus Tālheimeram kopā ar aktieriem bija izdevies atklāt: «Tā man liekas milzīga augstprātība, ja kāds uz skatuves man rāda, ka viņš zina, kas viņš ir. Tad es ātri nonāku amatniecības valstībā, kur man kāds kaut ko rāda priekšā. Daudz brutālāk un godīgāk ir atklāt cilvēku, kurš meklē, kas viņš tāds ir. Es gribu teātrī redzēt brīnišķīgus cilvēkus, nevis uzpūtību.»
7 spaiņus krāsas vairs nevajag
Izrāde, uz kuru arī šosezon - nu jau trešo gadu - nav iespējams nopirkt biļetes, ir Jirgena Goša iestudējums Kaija. Uzzinājis, ka ir nedziedināmi slims, vācu režisors, kura intereses aizvien bija saistījušās ar avangarda teātra izteiksmes līdzekļiem un idejām, pēkšņi radikāli pārslēdzās tikai un vienīgi uz cilvēku. Uz izpēti, kas notiek cilvēkos un starp viņiem. Un tur vairs nebija vajadzīgs ne spaiņiem krāsu, ar ko šķiesties un ziesties, vairs nebija vajadzīgs visiem uz skatuves būt kailiem un papildus bonusā vēl dažiem vīriešiem tēlot sievietes kā Goša jaunās tūkstošgades sākuma leģendārajā Makbetā.
Zinādams, ka atlicis ļoti īss dzīves laiks, Gošs izveidoja izrādi ar aktieriem galējā tuvplānā, skatuves dziļumu aizklājot ar melnu sienu un novietojot visus izrādes tēlus skatuves priekšplānā, kur tie arī skatījās un klausījās notiekošajā visu izrādi neatkarīgi no tā, vai viņiem konkrētajā ainā bija jāatrodas kopā ar pārējiem vai ne. Gošs savā atvadu izrādē Kaija skatījās ar ārsta Čehova skatienu uz cilvēku - citādi, nekā teātrī parasti mēdz skatīties uz cilvēku. Izrāde, kuru vācu kritika nosauca par «milzīgu dāvanu mums visiem», par «skatuves darbu, kas atgriež ticību teātrim», uz skatuves bija atstājusi tikai un vienīgi cilvēku kā galveno teātra enerģijas un jēgas avotu.
Skatītāju netur par muļķi
Jaunākais darbs, uz kuru biļetes pārdotas līdz martam, ir oktobrī pirmizrādītie Maksima Gorkija Saules bērni Stefana Kiminga režijā. Gorkijs esot skaļi smējies, rakstīdams šo lugu kamerā Petropavlovskas cietumā pagājušā gadsimta sākumā. Tā ir luga par inteliģenci, kas nodevusies darbam ar humānisma idejām, kuras nest nākotnes cilvēcei, bet kapitulē saskarsmē ar cilvēku sev līdzās. Starp citu, labs materiāls Latvijas teātra skatuvēm. Deutsches Theater retorika par nākotnes cilvēku ir interesējusi mazāk, izrādē uzsvars likts uz mīlestības ārkārtīgi dažādo un neizprotamo dabu, ko Gorkijs savā 36 gadu dzīves pieredzē atklāj ar izcili talantīga rakstnieka meistarību. Arī šajā izrādē viss spēks gulstas uz cilvēkiem, viņos un starp viņiem notiekošo.
Nevienam no Berlīnes lielajiem teātra hitiem nav komercelementu piedevas. Izrādījies, ka cilvēkus interesē teātris, kas viņus neuzskata par muļķiem. Deutsches Theater visjaunākajos laikos pārliecina, ka labs materiāls un labs aktieris uz skatuves mēdz būt pietiekami, lai noturētu skatītāja uzmanību un lai viņš atstātu teātri gandarīts. Taču ir arī jāuzsver, ka tās visas ir valsts ļoti labi dotētas izrādes, kurās režisors un aktieri strādā ar absolūtu atdevi, nešķaidot savus spēkus papildu darbos, jo citādi nespētu savilkt galus kopā, kamēr samaksas prioritāte tiek tehnikai un dekorācijai.