c.), pārceļojusi arī uz šo skati. Tomēr izstāde muzejā ir jauna pakāpe katra mākslinieka karjerā, arī Ivara Poikāna personālizstāde piedāvā daudz impozantāku platformu radošā veikuma aplūkošanai, lai arī lielu pārsteigumu nebūs.
Padomju īstenības kritika
Viena no mazāk zināmām šķautnēm - vismaz jaunākai paaudzei - noteikti ir mākslinieka padomju laika darbi, kuri savā laikā mēdza patracināt sociālistiskā reālisma sargus. Lai gan viņu kritēriji bija visai labili un nemitīgi paplašinājās, Poikāna darbi sekmīgi radīja sajūtu, ka īsta, pozitīvi orientēta padomju māksla tā tomēr nav. Piemēram, Pa straumi peldošu laikabiedru grupas portrets (1981) ar ūdenī izkaisītu leļļu fragmentiem vai delikāti smalkos, padrūmos toņos uzgleznotā Klusā daba ar apēsto zivi (1976), kurā skumjo zivs asaku papildina nodzēsta svece, saplēsta glāze un skaņuplate - uzdzīves bēdīgās sekas. Īpaši krāšņa sociāli kritisko piesitienu buķete atklājas Hēges zālē izstādītajos grafikas darbos litogrāfijas, oforta, akvatintas, sausās adatas tehnikā; to vidū ir gan klusās dabas, gan figurāli darbi. Klusā daba ar putnu. Veltījums V. Plūdoņa poēmai Uz saulaino tāli (1986) demonstrē skumju ainu ar noplūktu putnu un sakaltušiem rožu ziediem, piedāvājot jaunas zudušo cerību apspēles - versijas par klasisko vanitas tēmu, kur priekšmeti aicināti atgādināt par dzīves īslaicību un skaistuma pārejošo dabu. Arī Latvijā populārā ziņģu kultūra piespēlējusi konkrētākus motīvus (Trīs vītušas rozes un mazs smaidošs foto, 1984). Suņa sirds (1979) Poikānam neierasti lakoniskas karikatūras manierē rāda galveno tēlu no Mihaila Bulgakova košās satīras par «jaunā cilvēka» selekciju padomju sistēmā. Līdzīgu reducētu izteiksmi demonstrē Portrets ar ausīm un kaklasaiti (1986) - atsevišķu orgānu un tērpa atribūtu kombinējums, no kura pazuduši pārējie cilvēciskie elementi, atstājot vien stūra mājas ziņotājam nepieciešamos. Arī svītrainos cietumnieku kostīmos tērptu figūru murskulis, turklāt vēl izrotāts ar asins (?) traipiem, neko labu neliecina par padomju valstī daudzināto lozungu «Pasaulei - mieru» (Mirumirs, 1987). Poikāna tēli mēdz arī kolektīvi piedalīties diezgan baisās orģijās (Vīriešu pirts, 1980; Jāņu nakts balets uz ledus, 1982, u. c.).
Skeleti, zvēri un mēs paši
Līdzās vanitas tēmas reminiscencēm izceļas vēl kāds populārs senatnes motīvs - vēlo viduslaiku didaktiskās alegorijas danse macabre jeb nāves dejas elementi. Enerģiski dancojoši un maršējoši skeleti ar Latvijas karogu un bez tā, uz Ēģiptes piramīdu fona dejojošs skelets (Mūzika faraonam, 1986), tikko atmodusies mūmija (Atmoda, 1989) u. c. ir tikai daži tēli, kas pasaules kultūrslāņa detaļas iekausē vietējo sabiedrisko un kultūras aktualitāšu kontekstā. Poikāna darbos ņudz arī dzīvnieki - parasti visai dīvaini, agresīvi un deformējušies. Kuce vakarā (1986) - izkāmējis radījums ar putna knābi un govs tesmeni drīzāk izskatās pēc kāda mutanta - atomkatastrofas pārdzīvotāja. Skatāmas arī gigantisku varžu dejas un cīņas; Vilhelma Purvīša, Karla Brilova un Iļjas Repina klasiskie mākslas darbi papildināti ar milzīgiem amizanti tukla, bet diezgan dusmīga mopša portretiem. Daži darbi pārstāv Poikāna kosmisko dārzeņu periodu (Biete, Burkāns ar arbūzu, 2008), bet šajā gadā tapuši ērmoti cilvēciņi, piemēram, bērns ar spuldzi mutē un grāmatu klēpī (Iluminācija I) un nogurušais milzu elektriskās spuldzes nesējs (Iluminācija II), kuram īsti nav kur spert nākamo soli, jo tas jau būs kaut kur bezdibenī. Tehnoloģiju pielūgsmes tēma izskan darbā TV3D (2010), kurā brīnumkasti aptvēris priecīgs ubags, kam tā acīmredzot kļuvusi par visas dzīves centru. Apgaismības inspirētās tehnoloģiskās civilizācijas strupceļi ir ticamākais tulkojuma variants, provocējot alternatīvu (ne)iespējamības apceri.
«Ivars Poikāns ir provokatīvs mākslinieks domātājs. (..) Mākslinieks pats sevi dēvē par jaunlaiku Indriķi, jo tas, ko viņš dara savās gleznās, grafikās un ilustrācijās, ir hronista darbs - notikumu dokumentēšana» (no izstādes anotācijas). Tomēr šie dokumenti ir ar pamatīgu interpretācijas un fantāzijas devu, iesaistot pat pazīstamus politiķus visai fantasmagoriskās ainās. Līdzās Auseklim Baušķeniekam Poikāns pārstāv latviešu mākslas saturiski orientēto pusi, pat izmantojot virtuozu glezniecības tehniku, kas reizēm ārēji atgādina abstraktā ekspresionisma kaligrāfiskos līniju režģus, pilinājumus un špakteles vilcienus. Gleznieciskās formas krāšņums kontrastē ar tēlu neglītumu, deformācijām un urdoši kritisko dažādas skaidrības pakāpes vēstījumu; tā kritisko potenciālu gan var arī mazināt pieradums pie diskomforta kā mūsdienu mākslas uztveres pamatpazīmes.
*LMA Mākslas vēstures institūts