Drīz vien pie kino Rīga ar roku darinātus plakātus vairs neredzēsim. Kāds tikai Rīgai raksturīgs vaibsts ir beidzis iepriecināt un izbrīnīt gan rīdziniekus, gan viesus. Retā profesija - kino plakātu mākslinieks - var tikt ierakstīta pie zaudētajiem amatiem, lai arī godam ir pastāvējusi ilgus gadus. Mākslinieks Artis Koknevičs nosmīn par savu pēdējo gleznojumu kinofilmai Vientuļais vīrs. Simboliski! 30. decembris bija viņa pēdējā darba diena.
Mirklīga māksla?
Krāmējot promnešanai mantas no darbnīcas, mākslinieks vispirms izņēma no rāmjiem gleznas, kas rotāja sienas. Darbnīcā pēc krāsām smaržo maz, jo Koknevičs glezno ar guašu, telpas ir spoži balti izremontētas. Atliek pabrīnīties, kā viņš varēja tik sterilā tīrībā gleznot lielformāta plakātus. Tie bija 2 x 2,50 metru lieli uz linu audekla uzvilkti rāmji. Ledusskapī stāv spainis ar grunts krāsu. «Lai neož!» paskaidro Artis.
Katra kino plakāta radošais mūžs bija tik ilgs, cik kinoteātrī rādīja filmu: kad filmu beidza rādīt, tā arī plakātu ņēma nost. Ne tikai noņēma! Afišu radoši transformēja - nomazgāja ar karstu ūdeni un birsti, nogruntēja vēlreiz, gleznoja nākamo afišu virsū. Var jau teikt, ka lielformāta plakātu māksla bija kā performances māksla - vien mirkli, nedēļu, mēnesi. Tāda prātā paliekoša, mirklīga, netverama māksla kā izrāde, kas, ja netiek nofilmēta, nofotografēta fotogrāfijā, paliek tikai skatītāju atmiņās. «Citiem māksliniekiem paliek viņu gleznotais, bet šos gleznojumus nomazgā nost, dodot vietu nākamajam gleznojumam...» gluži vai budiskā mierā nosaka afišu mākslinieks.
Plakātus bijušajam kinoteātrim Pionieris gleznot sācis viņa tēvs Kārlis Koknevičs, kurš bija strādājis Operetes teātrī par scenogrāfu un dekoratoru. Artis atceras, kā apciemojis tēvu Pioniera iekšējā pagalmiņā, kur bija viņa darbnīciņa. Iespējams, tēva argumenti studēt mākslu tobrīd dēlu nepārliecināja, bet Artis cītīgi apmeklēja Pionieru pils zīmēšanas pulciņu un pēc armijas aizgāja uz Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursiem: «Cilvēks tikai laika gaitā paliek gudrāks.» Studijas Artis pabeidza Tehniskajā universitātē, studēja telefonu komunikācijas.
Ja cilvēkus nepiespiež, tad viņš neko nedara, lai situāciju mainītu. Taču nācās gan - Artim bija jārūpējas par ģimenes iztiku. «Kāds ģēnijs teicis, ka labi paēst, labi izgulēties un labi atpūsties ir veselīga cilvēka pazīmes, bet man vajadzēja pelnīt naudu.» Tieši tajā laikā - pirms trīsdesmit gadiem - atbrīvojās mākslinieka vieta kinoteātrī Aina. Artis pieteicās un sāka gleznot kinoafišas. Bieži vien par konsultantu nāca palīgā tēvs. «Viņam patika, ka es to daru. Toreiz darbnīca atradās Gleznotāju ielā Vecrīgā. Cita lieta, ja radošā darbnīca ir Vecrīgā!» Artis atceras, ka varējis paļauties uz tēva pieredzi: vienu nedēļu afišu gleznojis Artis, otru - tēvs. Radošais tandēms bija ideāla sastrādāšanās, laba skola, abpusēja sapratne un mākslinieciski augstvērtīgas kinoafišas. Būt par kino Rīga mākslinieku bija prestiži, un šo titulu Artis desmit gadus pelnīja, gleznojot afišas kino Aina.
Noķerot ar štrihu
Lielas afišas uzgleznošanai pietika ar nelielu reklāmas fotouzņēmumu. Monumentālie plakāti, kuros ar vienu štrihu ievilkta attēlojamā kinovaroņa grimase un aktieris top atpazīts, ir liela veiksme un meistarības apliecinājums. Kokneviči trīsdesmit gadu garumā to apliecinājuši. Ēriks Bože bija bildējis pāris dienu Arta darbnīcā, kā mākslinieks strādā. Staro Rīga laikā varēja redzēt izstādītas fotogrāfijas - par kino mirkļa noķeršanu uz afišas plakāta.
Teiciens, ka kinoafišu gleznotāji tver plašu laukumu, ir tieši par abiem Koknevičiem: «Labu filmu negribas maldināt skatītājus, tāpēc bija jāizvēlas kadri, kas parāda būtisko. Es mēģināju atrast labākos kadrus, vēlāk paskatījos internetā, kur uztaisītas labākas kinoreklāmas.»
Gleznodams kinoafišas, Artis neesot redzējis potenciālo skatītāju un viņa mākslas vērtētāju: «Sākumā man pietika, kad draugi vai tēvs pateica, paklau, diez kas jau nu nav... Tad tā čābīgi. Kad redzēju, kā ārzemnieki stāv pie reklāmas un priecājas, bija iekšējs gandarījums, bet viņi varētu arī šausmināties, redzot, ka darbu mazgā nost, lai citai afišai atdotu vietu.»
Pēdējo piecu gadu gleznotās afišas Artis bija saglabājis vismaz vizuāli - nofotografējot. Agrāk to neuztvēra kā tik svarīgu kultūriezīmi Rīgas sejā. Un par to, ka viņš divdesmit gadus ir bijis ne tikai kino Rīga, bet pilsētas vizuālās mākslas sejas veidotājs, Koknevičs nebija aizdomājies. Pašam žēl, ka vairs nebūs afišu - siena prasījās kino. Negribētos, lai lepnais Splendid Palace paliek tikai kā lēta suvenīru tirgotava.
No virtuves sarunām
«Vai varētu uzzīmēt Rēziju Kalniņu bez projektora?» jautāju. «Ja cilvēks aplūko sevi fotogrāfijās, tad reti kurā viņš atpazīst pats sevi. Svarīgs ir rakurss. Cilvēki atceras aktieri Eduardu Pāvulu, bet bildēs viņš katrā ir citāds. Tieši tāpat ar aktrisi Viju Artmani - nu noķer to raksturīgāko!» atbild Artis.
«Neesmu tik liels mākslinieks, lai gleznotu «no rokas»,» par afišas zīmēšanas smalkumiem Artis stāsta labprāt. Gleznošana bijusi vienkārša - caur projektoru uzprojicē filmas kadru, pēc tam «tikai izkrāso» kā bērnu krāsojamā grāmatiņā. Lieliem laukumiem viņš ņēmis «vidējāko», neitrālāko guašu, gleznoja arī monohromi. Kad sanācis labi uzgleznot, noticis kāds iekšējs brīnums, un tad Koknevičs jutās kā īsts mākslinieks: «Kādreiz uzglezno labu afišu labai filmai, bet to noņem no repertuāra jau pēc nedēļas. Bet posts ir tad, ja kāda afiša, kura nesanāca tik labi, rotājas trīs mēnešus. Tā bija, piemēram, ar Veronika grib mirt.»
Lielajam molbertam darbnīcā ir vairāk nekā divdesmit gadu. Mānīgi izskatās, ka krāsām samālētais molberts uzsists no pāris dēļiem, bet, strādājot ar lielajiem afišu plakātiem, tas ir lietošanai ērts. «Žēl, ka nevar nopirkt blīvu linu audumu, kas der rāmju apvilkšanai, veikalos iegādājams lins ar cakām,» kaut zina, ka vairāk afišas neveidos, tik un tā pasūrojas mākslinieks. No ierastā darba tik ātri nevar atteikties. Rīgas dome viņam piedāvājusi palīgstrādnieka vietu. «Priņesi, položi, otņesi**,» Artis pastāsta jaunos darba uzdevumus un tomēr ir gandarīts par to pašu.
Vietā, kur vienmēr mazgājis afišas, viņš gribējis uztaisīt pēdējo performanci. Taču tas neesot sanācis - sniegs pārņēmis visu pagalmu.
*Jēzus Kristus! Ar roku darināts... Super! - angļu val.
**Atnes, noliec, aiznes - krievu val.