Es saprotu, sniega sega bija tik bieza, ka nabaga dzīvnieki pat gribēdami nevarēja savas dabiskās vajadzības nokārtot kaut kur maliņā. Taču saimnieki, redzot, ka suns pietupstas šaurās taciņas vidū, kur pat divi cilvēki nevar izmīties, neliekas traucēti. Kad sunītis, tā sacīt, dibenu noslaucījis, abi soļo tālāk, bet uz celiņa goda vietā paliek suņa kaka. Tad nāk nākamais suns un nākamais, un nākamais saimnieks ar savu mīluli. Es dzīvniekus patiesi mīlu, taču dūša ir pilna. Tāpat kā lielākā daļa pilsētnieku, «kaku lietā» jūtos bezspēcīga. Cerēt, ka suņu īpašnieku tīrīguma izjūta paaugstināsies līdz kaku maisiņa līdzņemšanai pastaigas laikā, droši vien ir bezcerīgi.
Kāda suņa saimniece man bilda - kur tad es to maisiņu likšu, kabatā bāzīšu, vai? Atkritumu tvertnes, pilsētā ir liels retums, bet mikrorajonos to vispār nav. Taujāju, vai viņai patīk suņu piesūdotā apkārtne? Kundze atsmēja - kakas nomazgās pirmais pavasara lietus, viņu vairāk aizvainojot spļaušana uz ielām un rupjie lamuvārdi.
Tā arī nepārliecināju sievieti, ka viņas mīluļa atstātā čupa ir līdzvērtīga tik bieži lietotajiem lamuvārdiem vai spļaušanai uz ietves. Viss šajā pasaulē sākas no sīkumiem. Arī no suņu kakām.