Spilvenkaķis un citi
Fricis tulkotājas mājā jau labu laiku piestrādā par spilvenkaķi. Ar vecuma viedumu apgarotais runcis kautrīgi noklusē, ka viņā rit krietna daļa britu zilā kaķa asiņu. Fricītis tirgū no kāda tantuka nopirkts par diviem latiem. Toreiz bija ne īsti dzīvotājs, ne mirējs. Neko neēda. Šķita, tūlīt dvēselīte uzlidos debesīs. Taču, kad Silvija cepa kotletes un iedeva nabagam piciņu maltās gaļas, mirējs tai metās virsū rūkdams. No tā brīža pagājuši četrpadsmit gadu. Jaunībā Fricītis ļoti skuma pēc rotaļu biedriem, tālab Silvija pieteicās rindā uz diviem siāmas kaķīšiem. Tos gaidot, pirms pieciem gadiem Silvija ar meitu Jutu nopirka vienkāršu «lauku puisi» minku Filipu. Viņš labprāt pozē fotogrāfam un nemitīgi kontrolē situāciju mājā. Siāmieši ir jaunākie ģimenē. Vienu no abiem brāļiem Dominiku Dievs apveltījis ar cēlu romiešu profilu un baletdejotāja gaitu. Dominika pusbrālis Frederiks (abiem ir viens tētis, bet dažādas mammas) no ciemiņiem paslēpies zem dīvāna segas un ir pilnīgi pārliecināts, ka kļuvis neredzams. Kad siāmieši bija tik maziņi kā pelītes, Fricis sēdējis pie groziņa un mazos uzpasējis. No tā laika viņš siāmiešus uzskata par saviem dēliem. Silvija smej: «Toties es mūsu kaķiem esmu mēbele. Kad strādāju, viņi sēž brunču stērbelē. Vakarā, televizoru skatoties, izstiepju kājas, un viņi sagulst uz tām.»
Četri paši galvenie
Tā runčiem neraksturīgā mierā un saticībā viņi dzīvo zem viena jumta. Neviens neliedz otram domāt, ka viņš mājās ir galvenais. Mierīgi dala gan ēdamo, gan smilšu kasti un pēc brīvības nealkst. Silvijas un viņas vīra Vladimira dzīvoklis ir runču vienīgā zināmā pasaule ar ierasto dienas režīmu un saviem tabu (piemēram, kāpšanu uz galda), ar saldiem sapnīšiem saimnieku gultā, ar Silvijas nerimstošo spēju piedot par saplēstām vāzēm: «Mājā skaistas lietas nevar būt, jo man ir kaķi.» Kāpēc gan atcerēties minču jaunības nedarbus, kuriem klāt neviens nav stāvējis. Pašsaprotama ir saimnieku modināšana no rītiem (ak, jūs neceļaties, tad nometīsim uz grīdas kompaktdisku kaudzīti!), mīļš ir kaķu kvarteta vienbalsīgais ņaudējiens: mā-mā-mā. Tas nozīmē: mamma, dod ēst! Silvija saka: «Nezinu, kā būtu pārnākt mājās, ja nebūtu mūsu kaķu. Kopš dēls un meita aizgājuši katrs savā dzīvē, sajutām tukšās ligzdas sindromu. Kaķi to aizpilda. Tikai vienu gan zinu pavisam noteikti - vairs nedrīkstu staigāt pa dzīvnieku izstādēm, apstāties pie kaķēnu pārdevējām tirgū vai skatīties Dienas lapās, kur saimniekus meklē patversmēs nonākušie kaķi. Četri - tas jau ir optimālais dzīvnieku skaits mājās.»
Klikšķis uz kaķiem
Tomēr Silvijas Brices dzīvoklī saviesies vēl «baigais lērums» citu kaķu, kas dažādās pozās iekārtojušies starp grāmatām, no kurām vismaz pusotra simta ir Silvijas Brices tulkojumi no vācu, angļu, poļu un franču valodas. Amizantās kaķu figūriņas atceļojušas no ceļojumiem pasaulē. ilvija spriež: «Esmu kaķu cilvēks, man uz šiem dzīvniekiem ir klikšķis, bet figūriņas saradušās bez īpaša nodoma, pašas no sevis.» Vai minči netraucē strādāt? Silvija gaiši smaida: «Man šī mīlestība gan palīdz, gan traucē. Viņu klātbūtne rada dziļu mieru sirdij, bet, ja grāmatas autors saviem varoņiem dzīvniekiem liek pārdzīvot kaut ko sliktu, man sāp sirds. Esmu tulkojusi daudzas grāmatas par dzīvniekiem. Tikko iznāca Sāras Grūnenas pasaules bestsellers Ūdens ziloņiem par depresijas laika cirku Amerikā. Ir grāmata Kaķi un citi cilvēki, ir Patentētais krokodils - stāsti par dzīvniekiem, Manfrēda Kibera mistiskās pasakas par dzīvniekiem Pūķis ar kafijas krūzi un citas. Tulkojot literāru darbu, man jāiejūtas autora radītajos tēlos, jādzird, kādā balsī runā kaķis, kāmis, krokodils. Ja tulkotājam dzīvnieki nepatīk, viņš darbu darīs ar citu attieksmi.»