Tas skandāls un ļembasts, kas pēdējās dienās ir risinājies ap dāņu režisoru Larsu fon Trīru (režisora nepolitkorektie izteikumi preses konferencē kļuva par iemeslu viņa oficiālai izraidīšanai no Kannu kinofestivāla, pieņemot ārkārtas festivāla Direktoru padomes lēmumu), protams, izslēdz no potenciālo līderu vidus fon Trīra filmu _Melanholija._ Tas ir spēcīgs darbs, kas paradoksālā kārtā tomēr ir palicis konkursa programmā, par spīti paša fon Trīra padzīšanai. Tomēr nedomāju, ka kādam no žūrijas locekļiem pietiks drosmes un motivācijas, lai, teiksim, labākās aktrises balvu pasniegtu šīs filmas aktrisēm - pirmo reizi savā dzīvē lomā izcilajai, parasti visai viduvējai Holivudas aktrisei Kirstenai Danstai un/vai Šarlotei Gensbūrai. Trīra skandāls jau tā ir noēdis lielāko uzmanību, atņemot to citām 19 konkursa filmām un arī citiem Kannu festivāla notikumiem.
Āda, kurā es dzīvoju
Pārliecinošu, spēcīgu iespaidu atstāja Pedro Almodovara filma Āda, kurā es dzīvoju (The Skin I Live In) - spāņu režijas meistars šajā filmā pēta sev neierastas teritorijas trillera žanru, turklāt strādā kopā ar Holivudā sen dzīvojošo spāņu aktieri Antonio Banderasu. (Savulaik Almodovars radīja Banderasa starptautisko karjeru, gluži tāpat kā Penelopes Krusas karjeru - viņa 90. gadu filmās šie aktieri nospēlēja savas pirmās lomas, kas piesaistīja viņiem starptautisku uzmanību.) Almodovars, protams, ir uzticīgs savam stilam: spilgtām krāsām, estetizētam kadram, atsaucēm uz mākslas vēsturi - šajā filmā tie ir mākslinieces Luīzes Buržuā darbi. Ieraudzīti kādā TV pārraidē, tie kļūst par sava veida glābiņu - jaunai sievietei Verai, kura dzīvo kā gūstekne labi situēta ķirurga (Antonio Banderass) dizainiskajā villā. Jaunā sieviete sāk darināt līdzīgas skulptūras, lelles no auduma strēmelēm, kurās viņa saplēš savas kleitas. Almodovars savieno gan fanātiskas atriebības tēmu, gan medicīnisko, ģenētisko eksperimentu tēmu, gan pašnāvības, gan dzimumu maiņas operācijas, gan Šekspīra cienīgas drāmas un līķu skaitu. Ja uzskaitītu visus filmas elementus, būtu teju neiespējami iedomāties, kā tik eklektisku komplektu kāds var apvienot vienā, emocionāli uzrunājošā un spriedzes pilnā trillerī. Nenoliedzami šī ir viena no pēdējā laika Almodovara spēcīgākajām filmām, kas apliecina viņa paša apgalvojumu: «Dzīvē ir dažādi posmi, es savā dzīvē un karjerā patlaban esmu trillera teritorijā.» Arī Banderass, kurš ārstu - sava veida Frankenšteinu - spēlē ar elegantu, vēsu cinismu, ir radījis spēcīgu darbu. Nav brīnums, ka aktieris, kura Holivudas karjera nebūt nav tik gluda, Kannās priecājās par iespēju no jauna strādāt ar savu meistaru Almodovaru un spāņu kino komandu, kas viņam personīgi esot apliecinājusi, ka Spānijas jaunās paaudzes aktieriem ir pamatīgs potenciāls, īpaši tas jāsaka par apbrīnojami skaisto un fotogēnisko Veras lomas tēlotāju Elenu Anaju.
Kurš klasiķis labāks?
Ar tāda līmeņa meistara darbiem kā Almodovars vienmēr ir «problēmas» - katra viņa jaunā filma tiek salīdzināta ar kādu no viņa iepriekšējiem darbiem, kuru vidū ir jau atzītas nesenās kinoklasikas vienības. Vai, teiksim, jaunais Almodovars ir labāks par viņa šedevriem Viss par māti, Runā ar viņu?
Grūti teikt, kaut ir jaunas nianses un apzināta virzība uz to publikas daļu, kas vairāk par stila smalkumiem spēj novērtēt sižeta spriedzi. Līdzīgi var jautāt arī par somu režisora Aki Kaurismeki filmu Havra (Le Havre) - tā arī ir viena no konkursa potenciālajiem līderiem. Protams, arī stāstā par rezignētu apavu tīrītāju un viņa uzticami mīļoto sievu Ivetu, kuri dzīvo Francijas ostas pilsētā, spilgti iezīmējas Kaurismeki tradicionālais stils - rezignētība, minimālisms, lakoniska kadra uzbūve un statika. Viņam joprojām patīk amizants retro un īpatnēji, kā no XX gs 60. gadiem izkāpuši, nu jau padzīvojuši dīvaiņi. Taču Havrā Kaurismeki ņem un tiek galā ar Eiropas kino visai spekulatīvi izmantoto tēmu - nelegālie imigranti (filmas varoņi nesavtīgi palīdz bēglim - puikam no Āfrikas). Un izdara to ar šarmu, humoru un eleganci!
Jautājums, vai šis Kaurismeki ir labāks par viņa 90. gadu izcilajām filmām, arī Francijā filmēto Bohēmas dzīvi (1992), arīdzan ir diskutabls. Un tā varam turpināt, līdzīgu jautājumu uzdodot par divkārtējo Kannu festivāla uzvarētāju brāļu Dardēnu filmu Zēns ar velosipēdu (The Kid With A Bike), vienu no tām filmām, kurās rezonēja šī gada konkursa programmas dominējošā tēma - vecāki un bērni, vientulība, atsvešinātība un nespēja nodibināt savstarpēju kontaktu. (Pieaugušo un bērnu attiecību tēmas risinājumā konkursa filmas nevairījās arī no baisām seksuālām perversijām (austriešu «pedofila filma» Mihaels, austrāliešu Guļošā skaistule. Šajā modes vilnī iekļaujas arī ārpus konkursa demonstrētā Mazā princese (The Little Princess) ar izcilo franču aktrisi Izabellu Ipēru slavenas fotogrāfes lomā, kas izmanto savu nepilngadīgo meitu seksuāli provokatīviem uzņēmumiem - mākslas darbiem. Režisore Eva Jonesko ir atspoguļojusi savu autobiogrāfisko pieredzi un attiecības ar savu māti.)
Klasiķi vai jaunie?
Žūrijai, domājams, būs konceptuāli jāizšķiras, vai meklēt jaunas nianses atzītu režisoru (Almodovara, Kaurismeki, Dardēnu, Terensa Malika, skaidrs, ne vairs fon Trīra) darbos vai akcentēt kāda jaunākas paaudzes konkursanta darbu. Ja Roberts de Niro un & izšķirsies par otro soli, viņam ir vismaz pāris izvēles iespēju. Piemēram, burvīgā stilizācija, rafinēts, nevainojams pastišs filma Aktieris (The Artist) - absolūti «novatorisks» piedāvājums. Tā ir melnbalta filma par Holivudas kinozvaigznēm laikā, kad mēmo kino nomainīja skaņa, - XX gs. 20. gados. Filma ir «mēma» - bez dialogiem, kaut uzmanīgi un asprātīga reizēm tiek izmantota skaņa, tā pilna ar citātiem no tā laika aizkustinoši naivajām melodrāmām. Un arī pati ir aizkustinoši naiva melodrāma - mīlestības stāsts par slavu, tās gaisību un mīlestību. Filmas galvenie varoņi ir nežēlestībā kritusi mēmā kino zvaigzne, vīrietis skaistulis, un jauna meitene, kuru nejaušība padara par skaņu kino zvaigzni.
Vēl viens spēcīgs pretendents uz balvu ir populārā lektora Viktora Freiberga azartiski cienītā itāļa Paolo Sorentīno darbs Šai jābūt tai vietai (This Must Be The Place) ar amerikāņu zvaigzni Šonu Pennu galvenajā lomā. Vizuāli izcilā, kinovalodā oriģinālā filma stāsta par infantilu kādreizējo rokzvaigzni, kurš klejo pa Ameriku, meklējot sava mirušā tēva mocītāju Aušvicā. Stāsts ir daudznozīmīgs un ļoti ironisks, ņemot vērā, ka rokmuzikants ar savu tēvu nav runājis 30 gadus un šis ceļojums pa Ameriku nacista meklējumos viņam kļūst par sava veida mentālo klejojumu, arī veidu, kā noskaidrot sev un savam tēvam būtiskus jautājumus. Taču, iespējams, viss būs daudz vienkāršāk un Zelta palmas zars nonāks pie ļoti pretrunīgi vērtētās un ļoti ambiciozās amerikāņu autora Terensa Malika filmas Dzīvības koks (The Tree of Life), kas mēģina apvienot vizuālu filozofiju (ar datoru ģenerētas civilizācijas dzimšanas ainas) un kādas ģimenes stāstu. Nevajag jau daudz - tikai to, lai žūrijas vadītājs Roberts de Niro izrādītos šīs filmas atbalstītāju pulkā.