1. Reiz privātā sarunā kāds no ZZS vadošiem politiķiem, komentējot attiecības koalīcijā, norādīja, ka pretrunas starp Vienotību un ZZS nevajagot pārspīlēt - raugi, Lielbritānijā valdību veido daudzos jautājumos atšķirīgi noskaņotie toriji un liberālie demokrāti. Salīdzinājums interesants, tomēr ir būtiskas atšķirības. Ja vajadzīgais balsojums ir nodrošināts, britu valdošā koalīcija ļauj kādam no saviem deputātiem atturēties, ja šim cilvēkam kolēģu piedāvājums tiešām ir principiāli nepieņemams. Citiem vārdiem sakot, viedokļu atšķirība koalīcijā tiek uztverta ar izpratni. Bet - ar nosacījumu, ka tas neapdraud valdības rīcības spēju.
No šī viedokļa ZZS atbalsts opozīcijas kandidātam tiesībsarga postenim nebūtu dramatizējams. Protams, rodas jautājums, vai līdzīgu «vingrinājumu» ZZS nevarētu veikt jautājumā par Valsts prezidenta amata kandidātu (un - vai Vienotība arī tad šo krupi norīs)? Tomēr vismaz pagaidām šķiet, ka Rīgas pils saimnieka kandidatūras saskaņošanai vēl ir laiks un kompromiss tiks atrasts.
Skeptiski vērtējami arī minējumi, vai ZZS un Saskaņas centra tuvināšanās (to skaitā ZZS līderim Lembergam netīkamu SC biedru Ventspilī izslēgšana no SC) varētu iezīmēt jaunas valdības veidolu. Diez vai. Politiķi SC - lai ko viņi teiktu publiski - labi apzinās, ka nepatīkami lēmumi valdībai būs jāpieņem līdz pat šā gada beigām, līdz ar to SC nav jēgas uzņemties atbildību, pirms mora darbi nav izdarīti. Līdz ar to koalīcijas politiķu teikto, ka valdība šūpojas kā traka, tomēr ir stabila (Šadurskis), var uztvert kā adekvātu konstatējumu, lai cik dīvaini šāds fizisks stāvoklis izklausās.
Tomēr jautājums ir - vai īpašā viedokļa demonstrēšana aprobežojas tikai ar amatpersonu izvēli? Spriežot pēc šā gada budžeta konsolidācijas priekšlikumu apspriešanas procesa - ne tikai, līdz ar to valdības darbs sāk atgādināt bērnu grāmatas varoni «velc mūs, stum mūs». Vai te var ko labot? Var iztēloties ZZS nostāju: lai gan Vienotība ir publiski aicinājusi (piemēram, Finanšu ministrijas parlamentārās sekretāres vai Saeimas budžeta komisijas vadītāja personā) uz nepatīkamiem lēmumiem sociālajā sfērā, tomēr, ja šādi lēmumi tiks pieņemti, tos pirmām kārtām asociēs ar konkrētās nozares ministru. Tā teikt, TV skatītājs var spert zemes gaisā, klausoties Viņķeli vai Reiru, bet vainos vienalga Jurševsku. Tādēļ, ja Vienotība tiešām uzskata par nepieciešamu sociālo maksājumu sistēmas būtisku reformu, varbūt vērts uzņemties Labklājības ministrijas vadību, ZZS pretī dodot kādu no «savām» ministrijām?
Ko vērti ekspertu padomi...
2. Ņemot vērā, cik grūti gājis ar 50 miljonu konsolidāciju šā gada budžetā, var saprast bažas, ar kādām finansisti un ekonomisti cenšas nojaust, kā valdība spēs veikt vismaz trīs reizes lielāku ieņēmumu-izdevumu salāgošanu 2012. gada budžetā. Un vai tas galu galā vedīs pie ekonomikas atdzīvošanās? Diemžēl pagaidām racionāla diskusija iespējama tikai par pirmo jautājumu, proti, eksperti, kuriem nav jāatskatās uz vēlētāju noskaņu, vismaz var iezīmēt risinājumus - par vienu procentpunktu palielināts PVN, vēl augstāks īpašuma nodoklis u.c. Skaidrs, ka politiķi liegsies, ka kaut kas tamlīdzīgs notiks, tomēr vismaz izskan versijas publiskajā telpā.
Savukārt jēdzīgas diskusijas par otro jautājumu nav tādēļ, ka pat aiz deviņām atslēgām politiskajā līmenī netiek apspriesti sākotnējie pasākumi, kas nepieciešami, lai īstenotu ekonomikas agresīvu stimulēšanu. Proti - ja aplūkojam ķecerīgās idejas par ekonomikas stimulēšanu, palielinot tēriņus, t.i., veicot valūtas devalvāciju, tad neatkarīgi no tā, vai stāvam Latvijas Bankas vai Ošleja & Co. pozīcijās, ir skaidrs, ka tas nav izdarāms bez priekšdarbiem. Nav jēgas tēriņu palielināšanai, ja tik daudz importējam. Attiecīgi pat ķecerīgu lēmumu gadījumā mēs vienkārši palielināsim peļņu ārzemju ražotājiem. Ir dzirdētas kaut vispārīgu prāta vētru līmenī tēzes par importa ierobežošanu? Par aizliegumu kreditēt ārvalstu valūtās? Nav.
Citiem vārdiem sakot, laba mērķa vārdā nav jābaidās no radikālām, vispārpieņemtajam pretī runājošām idejām, tomēr pat tādām ir nepieciešama iepriekšēja diskusija un sagatavošanās.
Kiberdrošība nav tikai svešvārds
3. Kļūmes tautas skaitīšanas interneta versijā objektīvi ieguva plašu publicitāti, tomēr atklātās nepilnības varētu būt tikai aisberga redzamā daļa. Cik droša ir datu aizsardzība Latvijā vispār? Vai sabiedrība apzinās, ka interneta vide ir ne tikai ērtības, bet arī riski? Vai cilvēki apzinās, ka, ikdienā veicot ierastas darbības, viņi atstāj pamatīgas «digitālas pēdas»? Vai amatpersonas aprobežosies ar vainīgā meklēšanu konkrētajā gadījumā, vai arī centīsies uz situāciju skatīties kopumā, paturot prātā tuvā nākotnē plānotos īpašumu sākumdeklarāciju un elektroniskās balsošanas projektus?
Ja nostrostēs kādu amatpersonu vai firmu, kas bijusi nevērīga tautas skaitīšanas projektā un ar labi padarīta darba sajūtu pieliks treknu punktu, tad gan pieminētie divi projekti, gan e-pārvalde kopumā agri vai vēlu atkal uzrādīs kādus trūkumus.