Kādas sajūtas pārņem, zinot, ka Keriju spēlēsiet pēdējo reizi?
Šoreiz, no vienas puses, ir skumji, jo ir jāatvadās, taču, no otras - pārņem labi padarīta darba sajūta, jo gan izrāde, gan pati Kerijas loma ir nodzīvojusi ilgu un labu mūžu. Ar viesizrādēm bijām Sanktpēterburgā. Ir patiešām laba sajūta.
Vai Kerijas lomas iestudēšanu vieglāku darīja fakts, ka arī jums personīgi nav svešs stāsts par jaunas meitenes lielo vēlmi kļūt par aktrisi?
Jā, protams, ir lietas, kas mūsu profesijas gaitās ir tuvas, un mīlas stāsts pats par sevi vienmēr uzrunā. Arī izrādes mūzikā ir ārkārtīgi daudz kas iekodēts.
Tomēr - šis sižets kaut kādā ziņā nevedināja vilkt paralēles ar jūsu ceļu uz aktrises karjeru?
Paralēles vilkās pašas - nejauši. Pati speciāli to darīt necentos.
Kāds bija jūsu lielākais izaicinājums šajā mūziklā?
Droši vien grūtākais bija izturēt mēģinājumu procesu, kas bija smags, un to noteica ļoti daudz faktoru. Atceros, ka vasarā pēc darba iestudēšanas vēl ilgi nespēju tikt vaļā no sasprindzinājuma. Un arī netiku.
Vai ir kāds jums īpaši tuvs Kerijas dziedājums?
Tā ir dziesma Savāda nakts - otrā cēliena beigu pusē. Tā ir īpaša - jaunatklājums man, jo līdz tam nebiju īpaši studējusi Kerijas partitūru. Savāda nakts nav pārāk nodziedāta un ir patiess apslēptais briljants.
Būdama dziedošā aktrise, jūs esat iepazinusi vairāku pasaulē ievērojamu komponistu mūziklu partitūras. Vai šādā kontekstā Raimonda Paula mūzikls šķiet konkurētspējīgs?
Jā, pilnīgi noteikti. Šis plašums, melodiskums un dramatisms Raimonda Paula mūzikā ir aizraujošs.