Un patiesībā jau nepatīkamas asociācijas raisīja nevis tas, ka Pensilvānijas universitātes pētnieki izmērījuši šodienas sieviešu laimi, salīdzinājuši to ar sieviešu laimi pirms 35 gadiem un konstatējuši - sieviešu subjektīvā labklājība ir sarukusi. Bet gan fakts, ka Latvijas teritorijā septiņdesmito gadu laime bija padomju laime, kuras īpatnības un būtību pētījuma The Paradox of Declining Female Happiness autori, protams, nav ņēmuši vērā, jo uz sievietes dzīvi ASV tā iespaidu neatstāja.
Ja runājam par to, ka vienmēr kāds ir jauns, kāds mīl, kāds raksta (labas) grāmatas un mūziku, kāds lasa un klausās, dzimst bērni utt. - nav nelaimīgu laiku. Taču, lai kā mums tagad klātos, mēs nemaz nevaram savu šo laiku «subjektīvo labklājību» svērt tajos pašos svaros, kur «laimīgos» septiņdesmitos gadus. Un ne jau tāpēc, ka Latvijas valstiskā neatkarība un no tās izrietošās personiskās brīvības ir tik liela laime, bet gan tāpēc, ka tā ir tāda vērtība un jēga, kam nepieciešami pilnīgi citi svari. Ja kas, tad viena no Maskavas provokācijām - filma Baltija, kādas «okupācijas» vēsture, kas mēģināja pierādīt, cik labi bijis padomju laikā, bet cik slikti bijis pirms un pēc tam, ir pilnīgs murgs tieši tāpēc, ka būtībā vēlējās pateikt - brīvībai nav vērtības.
Varētu jau, protams, pieņemt, ka baidīties no septiņdesmito gadu padomju laimes, atsaucoties uz pētījumu, kas pierāda vismaz to, ka Amerikā viss bija citādi, nav aktuāli. Taču, lai mēs nonāktu tuvāk septiņdesmitajiem jeb, citiem vārdiem sakot, tuvāk Maskavai kā ļoti specifiskas laimes garantam, patiesībā varbūt vajag daudz mazāk pūļu nekā konsekventai un pārliecinošai valsts un tās pilsoņu virzībai pretējā virzienā. Vai tad ne to apliecina pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti? Atliek vienkārši vēl kādai daļai pilsoņu sajust nogurumu un vilšanos un pataupīt enerģiju, kas iztērējas ceļā uz balsošanas iecirkni.
Un ne tikai. Sauksim to kaut par skumju vēstures ironiju, bet budžeta grozījumus pavadošie likumprojekti Saeimai, kā norādījis tās priekšsēdētājs Gundars Daudze, jāizskata 12.jūnija sēdē, bet jāpieņem - 17.jūnijā. Proti, dienas kārtībā ir datums, kad pirms 49 gadiem prezidents Kārlis Ulmanis savai valstij no diviem ceļiem - vai nu ciest lielus zaudējumus, vai zaudēt visu - izvēlējas tobrīd šķietami vieglāko, bet ilgtermiņā gan morāli, gan praktiski postošāko. Tagad Latvija atkal ir ne tik smagas, taču principiāli līdzīgas izvēles priekšā - cīnīties ar paredzamajiem zaudējumiem vai nedarīt neko un zaudēt vēl vairāk. Turklāt pat pareizās izvēles gadījumā deputāti, visticamāk, nevar cerēt uz vēlētāju ziediem. Jo ar valsts apstāšanos bezdibeņa malā jeb bedres dibenā - vienalga, kā to sauc, - daudziem cilvēkiem personīgi, visticamāk, sāksies kritiens finansiālo problēmu bedrē. Protams, šobrīd viņus var mierināt, ka otra iespēja, nepieņemot budžeta grozījumus un nesaņemot starptautisko aizdevumu, viņu kritienu neatceļ - tikai bedre, kurā jāgāžas, ir vēl dziļāka un tajā krīt arī valsts.
Taču situācijā, par kuru saka - izvēles nav, gan valdībai, gan Saeimai un arī prezidentam patiesībā ir vēl vismaz viena izvēles iespēja. Turklāt amatpersonas jau to ir iemācījušās nosaukt pat vārdā un par to runā. Proti, par solidaritāti: «Šī nav tā reize, kad atsevišķas grupas var izdalīt. Ir jābūt solidaritātei.» (Gundars Daudze.) «Ja deputāti un Valsts prezidents nerādīs priekšzīmi, ko darīt krīzes laikā, viņiem nesekos,» (Valdis Zatlers.) Utt.
Taču situācijā, kas ir tik nopietna, ka valdība izšķīrusies pat par minimālās algas, ar nodokli neapliekamā minimuma un pensiju samazinājumu, ar solidaritātes piesaukšanu vien ir daudz par maz. Zināmā mērā var sacīt, ka Latvijā šobrīd ir nepieciešams tas, kā pagājušonedēļ te bija pārpārēm. Proti, cilvēku uzrunāšanas, skaidrošanas un, jā, pat populisma tagad varbūt vajag daudz vairāk nekā pirms vēlēšanām. Tagad vajag likt lietā visu, kas ir: sabiedrisko attiecību speciālistus, talantu, sirdsapziņu. Un jāizdara kaut kas tāds, lai cilvēki noticētu - mēs tiešām esam kopā. Piemēram, deputāta alga, iepējams, jāpielīdzina skolotāja algai un jāpasaka, ka tā tiks palielināta tikai tad, kad visu mūsu kopējiem spēkiem Latvija atplauks. Ziņa par to, ka valdības locekļu atalgojums varētu samazināties gandrīz par 50%, jau ir laba. Taču fakts, ka Valsts kancelejas vadītāja ar 1.jūliju 2800 latu vietā saņems 2240 - tāds nedaudz smieklīgs, jo pārbaudījumu ar solidaritāti neiztur. It kā nav jau labi skaitīt svešu naudu, bet šobrīd ir tāds laiks, kad ļoti daudzu cilvēku ienākumi tiek skaitīti. Tad kāpēc ne visu? Vai tiešām 2009.gads nevarētu kļūt par laimīgo gadu - gadu, kad mēs uzvarējām, jo tiešām bijām kopā?