Latviešu kaitināšana

Kāda vilšanās! Un kārtējā! Šajā izrādē, tāpat kā visās citās uz skatuves, pagrabos un citur spēlētās, laikam taču darbojas aktieri. Un, cik es līdz šim esmu teātrī bijis, tieši aktieri ir tie, kas īsteno režisora ieceri, koncepciju. Konkrētā recenzija lieku reizi pierāda, ka kritiķi var tiku tikām izrakatīties riņķī un apkārt par izrādi, aiz trim priedēm nesaskatot mežu. Manuprāt,'šī izrāde jau nu tiešām būtu pelnījusi tieši aktieru darba izvērtējumu. Čiks! Nekā. Ģ. Rāviņš it kā būtu paveicis kaut ko tik pagalam epizodisku, ka nav bijis vērts par stundu garo sniegumu pasacīt ne labu, ne sliktu, sak, lai priecājas, ka vispār tika pamanīts. Kā man šitās gudrās recenzijas ir apnicis lasīt! Kad vienreiz "kritiķes" iemācīsies (gribēs) izvērtēt mākslinieku ieguldījumu, kas to, manuprāt, būtu pelnījuši vispirms. Nesaku, ka esmu lekcijizrādes "Kāpēc es mīlu krievus" baigais fans, tak, divi reizes noskatoties, man likās, ka Aigara Borta atveidotājs patiesi ir kaut ko atzinības cienīgu paveicis.'Diemžēl šis artiķelis rāda, ka ne. Druskucīt paveicies L. Balodei, bet arī jau nekas īpašs nav. Bet tādu recenziju presē ir lielākā daļa.'Šī vispār ir tukša. Kāds galu galā ir recenzijas mērķis - es patiešām nesaprotu. Taču aktieru darba teju nicinoša ignorēšana ir, pēc manām domām, latviešu t. s. teātra kritikas raksturiezīme, un tas - atļaušos atzīmēt - ir totāli aplam (no nākamās teātra vēstures viedokļa, jo vēlāk neviens neko nespēs izlobīt par aktieru darbu) un cūcība (no aktualitātes viedokļa). Šī ir tipiski filoloģiska izrakstīšanās, nevis kārtīga izrādes recenzija. Ja izrādes smagumu iznes viens aktieris - tātad tā ir monoizrāde, tad par šī aktiera pūliņiem es būtu gribējis izlasīt vismaz pusi teksta. Kur ir? Fui!