Un sāku saņemt pensiju, kura no visiem viedokļiem ir anekdotiska - 100 laru, tas ir ap 33 latiem. Tādu saņem visi, neatkarīgi no tā, strādājuši vai ne. Izņēmums ir parlamenta locekļi, sev viņi saplānojuši kaut ko kolosālu! Pensijas apmēram nav nekāda sakara ne ar kādiem parametriem. Prezidents pateica: simts, tātad simts. Iztikas minimums Gruzijā ir 168 lari. Pēdējos mēnešos milzīgi uzlekušas produktu cenas, gaļas cena dubultojusies, jo izdots lēmums, ka tirgum gaļu var sagatavot tikai divas kautuves, privātā lopu kaušana aizliegta. Liellopu gaļas cena par kilogramu pieaugusi no 10 uz 20-22 lariem. Šausmīga cena ir cukuram un miltiem. Pēdējais publicētais inflācijas rādītājs ir 11,4%, - tad nu dzīvojiet, kā mākat. Rajonos iztiek no naturālās saimniecības, laukos jauniešu faktiski nav. Pavasarī sakarā ar elektrības cenu tarifa celšanu valdība katram pensionāram uzdāvināja 20 larus, kuri jau bija ieslēgti rēķinā...
Vizuāls rādītājs, ka pensionāriem iet bēdīgi, ir viņu mutes un zobi - zobārsta pakalpojumi ir luksuss. Tas izskatās briesmīgi, jo šķiet, ka nav zobu kopšanas kultūras, bet tā nav taisnība. Nav naudas. Skaidrs, ka ar pensiju par iztikšanu runa nevar būt. Dzīvot var tikai ģimenē, un tad, ja daudzi strādā. Ja paliek bez darba, tad ir «tinte». Manā ģimenē ir astoņi cilvēki. Dzīvojam divos dzīvokļos. Pieci cilvēki ģimenē strādā, mums ir trīs bērneļi. Es dzīvoju sava vīra, universitātes profesora, paspārnē. Kažokus sen vairs nepērku, bet vienu divas reizes gadā aizbraukt uz Rīgu gan izdodas. Bet to var dabūt gatavu tikai tad, kad «sametas» visa ģimene.
Gruzijā pensionāra dzīve ir nožēlojama, ne par ko netiek piemaksāts, un tas ir pazemojoši. Mana vecuma cilvēki visi ir strādājuši godīgi un atbildīgi, visu mūžu maksājuši gan ienākuma nodokli, gan sociālās apdrošināšanas maksājumus, bet kas to šodien atceras. Mūs biedē, ka arī to var nemaksāt, jo darbspējīgo cilvēku valstī maz, bet veču kļūst arvien vairāk. Perspektīva šausmīga. Latvijas pensijas var būt tikai apskaušanas objekts. Pat vismazākās! Tomēr domāju: kamēr dzīvs cilvēka gars, dzīves kvalitāte ir normāla. Nepadoties, nečīkstēt, neapraudāt savu likteni! Un strādāt - ja ne auditorijā, tad mājās ar saviem mīļumiņiem. Esmu ļoti konservatīva un uzskatu, ka cilvēks ir cilvēks, kamēr viņš strādā. Es, piemēram, sēju un stādu puķes, kur vien var. Un man tās atbild ar tādu mīlestību! Ir siltumnīca, visur kaut kas zied un plaukst. Man pat kaktusi šogad zied kā traki! Tāda ir mana dzīve, un man viņa jādzīvo. Neapgrūtinot citus.