Izrāde, kuru ļoti interesanti skatīties, kurā gluži ģeniāli atklājumi gan par Šekspīra stilu, gan konkrētās lugas un cilvēka dabas noslēpumaino būtību. Novatoriska pieeja Šekspīram Latvijas teātra pašreizējā kontekstā, kur klasikas varoņi tiek vai nu parodēti, vai padarīti par nedzīvām lellēm postmodernās kompozīcijās. Tiesa, režisorei «problēmaktuāli» bijuši tikai četri varoņi, kas saslēdzas neatšķetināmā savstarpējo attiecību un tāpatības spoguļsistēmā, - Andra Keiša melni krāsotais moris Otello (aktieris artistiski balansē starp grotesku un dramatismu; vēl «jāpaceļ» fināls), Kaspara Znotiņa apbrīnu un sajūsmu raisošais Jago, kas vienai norisei spēj piešķirt bezdibenīgu daudznozīmību (replika «kāda diena!», sfinksas smaids finālā), Ingas Alsiņas «lietišķā sieviete» Emīlija un Janas Čivželes maigā, meitenīgā Dezdemona. Izrādes nosaukums varētu būt Brāļi vai Divi mutautiņi, jo Otello un Jago traktēti kā vienas - greizsirdības - problēmas mocītas būtnes, bet greizsirdību, kaislību, nāvi un vientulību redzam ne tikai kā fiziskas, bet arī metafiziskas stihijas, kuras, reiz atdzīvinātas, vairs nav kontrolējamas. Pārējie personāži gan veic tikai sižetam nepieciešamās funkcijas un ir izpildīti vai nu amizantā, vai paviršā groteskas tehnikā.
,,,,,
Kur vēl sarežģītāku uzdevumu - iznākt publikas priekšā, noķellētam katla dibena melnumā, rūkt brīdinošās dusmās kā lielam dzīvniekam un, ieraugot Dezdemonu (Janas Čivželes tēlojumā - maza meitene), maigi murrāt, vēl - bolīt acu baltumus un mētāt gurnus afroamerikāniskos ritmos. Smiekli. Protams. Manuprāt, Otello ir Andra Keiša viena no labākajām lomām pēdējos gados. Neraugoties uz grotesko, šķietami vienkāršo un smīdinošo formu, aktieris piepilda melno ādu ar dziļu un nevienkāršu saturu. Prieks, ka šajā lomā A. Keišs ir izsists no šarmantā mačo tipa vīrieša piegrieztnes - pēdējā laikā režisori no šīs akas smēla jau pārāk daudz. Aktieris, pārliecinoši, ir gatavs sarežģītākiem uzdevumiem, tālu no skatuviskā paštēla. To pašu var teikt arī par Ingu Alsiņu Emīlijas lomā. Andra Keiša Otello un Kaspara Znotiņa Jago suģestējošā divspēle, šķiet, varētu vēsti iznest viena pati. Tā nešaubīgi ir izrādes aktieriskās meistarības un jēgas centrs. Uz brīdi kā balta dūja varētu pārlaisties Dezdemona, kurai šobrīd (izņemot pirmsnāves baiļu ainu) dekoratīva funkcija - jauks faktūras kontrasts (Otello viņu nēsā kā putniņu uz rokas). Ai, muļķība, tavs vārds ir vīrietis! - visai teatrāli ievelkošā sacerējumā rāda Ķimele. Es piebilstu - tas vārds ir cilvēks. Ar šādu Dezdemonu (kā Trauslā ideja no moralitē) stāsts vēršas par sievietēm a la «trīs māsas» kā pasaules maiguma un arī saprāta sargātājām un rupjo neaptēsto karotāja zābaku, kas to samin. Tiesa, arī sevi.