Veiksmīga talantīgā režisora M. Eihes debija Dailes teātrī. Vampilova agrīnā luga iestudēta gaumīga retro stilā, asprātīgi apspēlējot 60. gadu atribūtiku un sabalansējot to ar darbības vietas, laika un aktierspēles nosacītību. «Zaudētās nevainības» laikmeta vienkāršās norises un konfliktu tvērums saista ar labdabīgu humoru, reti sastopamu izteiksmes vieglumu un intimitāti, ansambļa atvērtību un artistiskumu. Izrādes precīzi uzminētā atmosfēra un intonācija, valša ritmā izdejotā plastika un nepretenciozi izstāstītais stāsts nemanāmi ievelk sevī skatītāju, liekot gandrīz visu izrādes laiku iekšēji smaidīt. Attaisnojies risks galveno lomu uzticēt A. Siliņam, kura būtības siltā cilvēciskā «odere» un aktieriskā organika piešķir ticamību visai shematiskajam tēlam. Labi aktierdarbi P. Liepiņam un I. Briķei Repņikovu pāra lomās, A. Dzērvei kā jaunajai sievai, D. Gaidelim kā kriminālistam - dzīves filozofam. No I. Dzelmes Taņas strāvot strāvo jaunības svaigums un vitalitāte, skatītāju zāle jūtīgi tver teju katru G. Andžāna atveidotā neveiksmīgā mīlētāja vārdu un kustību. Šī skatītāju neparasti dzīvā reakcija un atsaucība visām izrādes norisēm ir liecība tam, ka tapis viens no stilistiski noskaņotākajiem un mākslinieciski harmoniskākajiem nelielo formu iestudējumiem šajā teātrī pēdējā laikā.
Vērtējums: 5 no 5
Mārtiņš Eihe savai debijai Dailes teātrī izvēlējies Aleksandra Vampilova pirmo lielo lugu - lirisku komēdiju no studentu dzīves, kuras kodolu veido paaudžu attiecības, atbildība par savu ieceru realizāciju un morālās izvēles problēma. Laika distanci, kas mūs šķir no 60. gadiem, režisors nevis ignorē, bet pārvērš poētiskā tēlā, demonstrējot reti sastopamu prasmi laiku izteikt telpiskās attiecībās. Kristiāna Brektes sterili baltajā telpā aktieri ar melnu izolācijas lenti uz sienām uzlīmē dārza kokus un kapsētas krustus. Kristīnes Vītolas apģērbti un safrizēti atbilstoši 60. gadu modei, viņi ar rāmu smaidu raugās publikā un runā lugas tekstus, gluži kā citējot savus varoņus un viņu rīcību. Aktieru spēles stils gandrīz visā izrādes garumā noturas uz smalkās robežas starp smiekliem un nopietnību, bet atsevišķiem darbiem - Indras Briķes un Pētera Liepiņa Repņikovu pārim, Marīnas Janauas Milicei, Initas Dzelmes Taņai un Ginta Andžāna Frolovam - piemīt īpaša pievilcība un šarms.
Vērtējums: 5 no 5
Patīkams notikums. It kā nepretencioza, bet smalki izstrādāta, pārdomāta izrāde, kas atstāj labu pēcgaršu.
Padomju laika luga stilizētā, naivi rotaļīgā telpā. Iepriecina, pirmkārt, režisora panāktais ansambliskums - visi aktieri uz skatuves atrodas visu izrādes laiku, netraucējot cits citam, bet smalki piespēlējot kādu attieksmes niansi (burvīgi tas izdodas, piemēram, A. Līvmanes Komsordzei, G. Andžāna Frolovam). Otrkārt, intonācija, kādā aktieri izspēlē izrādes notikumus, - ar vieglumu, labsirdīgi, ar smaidu un labvēlīgu ironiju. Treškārt, stila izjūta - 60. gadu kostīmi (K. Vītoliņa), frizūras, grims, atribūtika un K. Brektes melnbaltā telpa, kurā pat vārīta ola ir melna. Vienīgi zālīte koferītī - spirgti zaļa, Taņas kleita - koši sārta un rektora kundzes acu ēnas - indīgi zilas.
Ceturtkārt, M. Eihe pratis parādīt katra aktiera pievilcību, un vairāki no viņiem liek ieraudzīt sevi it kā citām acīm: atklājas lieliskā G. Andžāna humora izjūta, A. Siliņš dzirkstī Koļesova lomā, precīzi, niansēti spēlē A. Dzērve, D. Gaidelis, A. Līvmane, P. Liepiņš, I. Briķe, I. Dzelme, M. Janaua, sasaistītāks pirmizrādē šķita D. Grūbe.