Pacel acis uz augšu!
Kādā muzejnieku tikšanās reizē toreizējais Dabas muzeja direktors Krūmiņtēvs stāstīja par latviešu karavīru izmisīgajām cīņām 1941. gada ziemā, aizstāvot Maskavu. Kad pulkam lauku virtuvē atgādāja pusdienas, tur nebija, kas ēd, jo gandrīz visi bija krituši vai smagi ievainoti. Kāds staršina izmisīgi skraidījis apkārt: «Latvieši, nu, latvieši, dzelzs vīri...» Ne mazāk latviešu, īpaši Latgales, kareivju krita Pirmā pasaules kara sākumā, karojot Austrumpolijas teritorijā. Varbūt pienāks diena, kad par viņiem kāds kaut ko uzrakstīs. Kāds gids Augustovā runāja par pārprasto nāvi, bet pārprastās nāves nav.
Tāpat kā mēs dodamies svētceļojumā uz Aglonu, mums būtu jāiet kājām uz latviešu strēlnieku cīņu vietām Polijā, Ukrainā vai Krievijā ar Aleksandra Čaka poētisko testamentu Mūžības skartie ceļasomā; uzaicinot līdzi divus cienījamus mācību spēkus - Kruka un Teivāna kungus, lai padomātu, kā ar uguns zīmēm pierē senči ugunī gāja, atpakaļ neskatoties. Latviešu tautas ģenialitāte izpaužas ne tikai Krišjāņa Barona, Gustava Bergmana un citu savāktajās tautas dziesmās, bet arī mūsu valodā, kurā ir kāds nemirstības kods iekodēts. Latviešu ornaments ir ieguvis otro un trešo elpu. Gandrīz nav tādas mājas, kur nebūtu kādas latviskas segas, galdauta, dvieļa, cimdu, jostas vai vismaz prievītes. Tādā latviskā kolorītā augušajam jābūt piezemēti kurlmēmam, lai neiegūtu latviskās domāšanas kodu. Un mūsu spēks nav tikai kā Lāčplēsim ausīs, bet sirdī un katrā ādas kvadrātcentimetrā, kā Kurzemē mēdz sacīt. Kurzemnieka gods ir sirds. Un tāpēc, ejot gar Krišjāņa Barona pieminekli, pacel acis uz augšu un noliec pakājē ziedus.
Dzelzs diezgan, tērauda pietrūkst
Atceros kādas sabiedriskās kristības. Atmodas sākumā vienai meitenei bija problēmas ar kāju un, dziedot rotaļdziesmu Sēju, sēju magonītes, tas labi bija redzams. Cik delikātā veidā to parāda folklorā, šajā gadījumā rotaļkustības. Globālistam, protams, ar to nepietiek, viņš grib pediatra izziņu.
Latviešu tautas paruna saka: dzelzs diezgan, tērauda pietrūkst. Mums pietrūkst tāda dižvīra, kāds bija Krišjānis Valdemārs, kas gudri prata izmantot krievu augstākās varas vēlmi «izmantot latviešu elementu pret vācu elementu». 1862. gadā Krišjānis Valdemārs apstaigā latviešu studentus Tērbatā, un sākas Jaunlatviešu kustība, sāk iznākt progresīvās Pēterburgas Avīzes.
Divu dižu Krišjāņu vietā tagad mums vēsture ir piespēlējusi divus «Š» un vienu pusklaunu, ne visai jaunu.
Nezinu, ko saka vai nesaka varbūtības teorija, bet mistiski, zīmīgi, ka šīs abas antilatviskās uzstāšanās ir radušās drīz pēc Skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Ja jaunā paaudze tā dzied, dejo, demonstrējas Rīgas ielās, gavilē un pat smaida un smejas - enerģijas pārpilnībā, neskatoties uz nospiedošu karstumu, tad tā tiešām ir liela «bezkaunība». Kāds tūrists, gājienu vērodams, teica: «Non stop activities.»
Tie ir paši laimīgākie brīži cilvēka mūžā, kad viņš dzied, dejo, muzicē par prieku sev, citiem, dāvinot šo prieku Dievam. Viņi it kā mums saka, ka laime nav jāmeklē - tā ir tā pati viela, no kuras sastāvi tu un es - viss Visums.
Katra lieta ģenerē prieku, piemēram, kurzemnieču tautas tērpi, kuros tik daudz sarkanās krāsas, kas liecina par erotisku auglības kultu cildinošu pasaules uzskatu. Bēda palikta zem akmens, lai īgnums skaistumu nebojātu.
Arī mūsdienu modernists Knuts Skujenieks raksta:
«Kad akmens novēlies
no sirds uz tā var
arī pasēdēt.»
Klusumā meditējot, izbaudīt prieku, kas nav atkarīgs no apstākļiem, - tas permanenti piekrīt pašam un to «pēc būtības» neiespaido ārējais fons - krīze.
Krietni, centīgi, apdāvināti
Kādā Jēkaba Janševska romānā satiekas divi ubagi - leišu un latviešu. Kādi briljanta dialogi risinās viņu starpā! Cik daudz attapīgas asprātības, dzīves vērojumu, un kā viņi skatās uz sauli, mēnesi un zvaigžņotajām debesīm! Un tiešām, cik skaistas ir debesis virs Daugavas, neatņemiet mums tās, Teivāna un Kruka kungi!
Atis Kronvalds izgudroja vārdu «Satversme». Tās ir tās garīgās un emocionālās latviešu savstarpējās saites - tas vienojošais Indras tīkls, par kuru raksta kultūrvēsturnieks Artūrs Goba. Sovetiski domājošie iepotējuši dabā mūsu tautas ciniski vīzdegunīgu attieksmi. Pirms vairāk nekā simts gadiem dzejnieks Andrejs Pumpurs rakstīja:
«Šo runāja to runāja
sveši ļaudis daudz runāja
ko runāja sveši ļaudis
to tu līdz nerunā.»
Lasu Ēvalda Valtera tulkotās Lafontēna fabulas, un liekas, ka Lielā franču 1792. gada revolūcija notikusi tikai vakar. Franči giljotinēja, nogalināja savu karali un tagad vairak nekā pēc 200 gadiem maksā par to ar sociālām problēmām. Protams, tas nav viegli, bet viņiem būtu jāatvainojas karaļa pēcnācējiem un radiniekiem un jāatjauno Francijā monarhija. Bet ne jau mums teikt priekšā, kas viņiem jādara. Kāds apskatnieks avīzē Diena joko, ka Latvijai vajag atombumbu. Nē, Latvijai vajag monarhiju.
Nostiprinoties latviešiem ekonomiski, atplaukstot mūsu kultūrai, mainās arī vietējo vāciešu domas par mūsu tautu. Ja 1819. gadā Zemgales mācītājs Ādams Kondrādi aicināja latviešus pārvācot, tad pēc 1905. gada revolūcijas pat viskonservatīvākie no viņiem no šīs domas atteicās. «Krietna, apdāvināta, centīga tauta,» tā par latviešiem rakstīja Zlēku mācītāja meita L. Harmsene 1911. gadā, slavējot arī latviešu tautības skolotājus. Izrādās, gana mums tērauda!
Rolands Mareckis, vēsturnieks