Astoņām karstām dienām Ludzā tika atlasīti 20 Latvijas dalībnieki un 45 ārzemnieki, pirms 3. novembrī Gētes institūtā atklātās ISSP audzēkņu foto izstādes stāsta viena no skolas organizatorēm Jūlija Berkovica.
Svarīgi nekomercializēties
ISSP ir četru jaunu sieviešu - četru draudzeņu - lolojums, no kurām līdz šim brīdim ir izturējušas divas - Baiba Tetere un J. Berkovica. «Pirms daudziem gadiem biju Slovākijā. Tur bija līdzīga vasaras skola,» atceras J. Berkovica. «Man tā bija transformējoša pieredze. Atbraucu atpakaļ cits cilvēks - tās dinamikas un radošā procesa dēļ.» Slovākijas skolā viņa iepazinusies ar kādu šveiciešu pasniedzēju, kurš pēc vairākiem gadiem atbraucis ciemos uz Rīgu. Viņi kopīgi secinājuši, ka Slovākijas vasaras skolā vairs nav tik interesanti, ka tā ir kļuvusi komerciāla. Šveicietis piebildis, ka viņš tur vairs nemācīs. «Viņš piedāvāja uztaisīt tīro esenci Latvijā,» atminas J. Berkovica. «Un mēs pamēģinājām - bet ar citu motivāciju. Ar to motivāciju, ko tu iegūsti, ja esi dalībnieks, nevis organizators.»
Jūlija un Baiba nesāka no nulles. Pirmajai bija pieredze ar organizatorisko darbu, bet otrajai - ar fotolietām: viņa savulaik gāja fotopulciņā pie Andreja Granta, mēģināja specializēties fotovēsturē, ko pašreiz apgūst maģistrantūrā Anglijā. «Pašā sākumā šausmīgi trūka tehniskās pieredzes. Tad pievienojās Arnis [Āboliņš] un Egīls [Grasmanis], un tagad šķiet, ka komanda ir ideāla,» par organizatoriem stāsta J. Berkovica. «Viss, ko vajag, ir nosegts, un ļoti labi papildinām cits citu, jo esam pilnīgi atšķirīgi. No programmas viedokļa pasākums šķiet pilnīgi perfekts.»
No mutes mutē
Jau pirmajā gadā uz Ludzu atbrauca ārzemnieki, bet ne tik daudz. Taču pamazām ISSP slava gāja plašumā: dalībniekus un pasniedzējus pārsteidza skolas kvalitāte, nekomerciālais piegājiens un Latgales ainava. «Šogad nebūs tik grūti piesaistīt augstākas klases pasniedzējus, jo iepriekšējie iesaka. Ludza ir vislabākā šāda formāta vasaras skola Eiropā, man šķiet,» savu lolojumu uzteic J. Berkovica. Šos vārdus ir teikuši arī starptautiski atzīti fotogrāfi - tādi kā pagājušās vasaras mācībspēks Vanesa Vinšipa, kura šovasar Ludzā atgriezās kā viešņa.
«Līdz Valsts kultūrkapitāla fonds mūs nepiespieda, vairs nepiešķirot vasaras skolai līdzekļus, mēs paši nesapratām, ka cilvēki ir gatavi maksāt par šo pasākumu - īpaši ārzemnieki,» atceras J. Berkovica. Dalības maksa par mācībām un astoņu dienu nakšņošanu un ēdināšanu ir 280 latu, joprojām vismaz divreiz lētāk nekā līdzīgās skolās Rietumeiropā.
Ko nozīmē nebūt komerciāliem, pajautāju ISSP organizētājai. «Tas vienkārši nozīmē, ka mēs nepelnām ar to naudu,» atbild J. Berkovica. Bet kas būtu jādara, lai nopelnītu naudu? «Būtu jātaisa kaut kādas darbnīcas pie jūras ar aktu fotogrāfijām - cilvēkiem, kam ir milzīgas Nikon kameras un kas vēlas iemācīties tās lietot. Tā ir pilnīgi pamatota un loģiska vēlme. Tikai vienkārši tas nav tas, ar ko mēs gribētu nodarboties. Jo mūs interesē tieši tā sabiedrība, kas brauc uz šo vasaras skolu,» paskaidro J. Berkovica
Sākumā iezagušās šaubas, vai viņa lietderīgi izmanto savu laiku, šobrīd nekādu dilemmu nav. «Tas, ko darām, ir tik labs, ka neatkarīgi no tā, kā jūties, tas ir jādara. Tas ir darīts sirdij, tas ir darīts labi. Darīts tik labi, cik iespējams priekš tiem cilvēkiem, kas piedalās. Viņi arī to momentā novērtē.» ISSP organizētāja vēl smejoties piebilst: viņa vairs nedomājot, ka vajadzētu emigrēt vai meklēt kārtējo darbu birojā.»