Vislabprātāk bērni dzimst tradicionālā ģimenē. Viņi nedzimst homoseksuāliem pāriem. Māte, tēvs un bērni - tā ir dabiska ģimene. Diemžēl ir vientuļie vecāki, ir šķirtās ģimenes. Valstij īpaši jāatbalsta vientuļās māmiņas, jāatbalsta katrs, kas audzina bērnus, bet tas nenozīmē, ka nepastāv ģimenes ideāls. Tāds pastāv.
Vēl pastāv arī tāda vērtību sistēma, kurā viss nav vienādi labi. Nav vienādi labi uzdzīvot un audzināt bērnus. Nav vienādi labi dzīvot tikai savam egoismam vai kalpot vismaz vienam citam cilvēkam pasaulē. Ir zemākas un ir augstākas vērtības. Viss nav vienāds.
Cilvēki ir vienlīdzīgi, bet nav vienādi. Ir seksuāli citādi orientēti cilvēki. Viņi nav sliktāki. Viņus nedrīkst diskriminēt un apsmiet, ierobežot tiesības, kuras ir vienādas visiem - uz likuma aizsardzību, darbu, personisko dzīvi. Bet viņi nav īpaši, un viņu tiesības nav īpašas.
Viņu īpatnējā seksualitāte ir viņu personiskās dzīves daļa, nevis sabiedriska vērtība. Ir respektējama katra cilvēka personiskā dzīve, kamēr tā neaizskar citu tiesības. Tiklīdz cilvēka personiskā dzīve aizskar citu cilvēku personisko dzīvi, tā vairs nav personiskā dzīve. Tās jau ir attiecības sabiedrībā, kurā nevienam nav tiesību aizskart citus.
Pēdējos gados ar neproporcionāli lielu atbalstu masu medijos un valsts varā ir izplatījusies agrāk neredzēta parādība - agresīvā citādība. Šie cilvēki nedzīvo savu personisko dzīvi. Šie cilvēki agresīvi demonstrē savu seksualitāti, uzspiež savas vērtības un domāšanas veidu. Praida gājiens gar bērnu rotaļu laukumu nav cilvēktiesību pasākums. Tas ir kas cits.
Cilvēka seksualitāte ir ļoti sensitīva lieta. Sabiedrība tiešām bieži ir agresīva un rupja. Diemžēl hiperaktīvās citādi orientēto kustības sabiedrības iecietību neveicina.
Sabiedrības izpratni neveicina zināmu uzskatu ielobēšana skolas mācību grāmatās. Ja viedokli par homoseksuālismu mācību grāmatā skaidro bijusī geju, lesbiešu, transseksuāļu un viņu draugu organizācijas Mozaīka valdes locekle, piedodiet, bet tas nav nekāds neatkarīgs eksperta viedoklis. Ja kultūras ministre šādu organizāciju vērtē ne tikai vienādi, bet augstāk par baznīcu, tas demonstrē noteiktu politiķes vērtību sistēmu. Patiesībā materiālisma «ticības» un absolūta vērtību relatīvisma uzspiešanu visai sabiedrībai, slēpjoties aiz vārdiem par sekulāru valsti. Pretējo grāvi baznīcas valstij, kas Latvija gan nekad nav bijusi. Baznīcai nevajadzētu noteikt mācību grāmatu saturu. Taisnība. Bet baznīca to arī nenosaka. Kā redzams, to drīzāk nosaka tādas organizācijas kā geju, lesbiešu un transseksuāļu draugu biedrība Mozaīka, kamēr tradicionālās konfesijas tik vien kā sūdzas valdībai, ko veido Sarmītes Ēlertes kolēģi.