Jau tūlīt pēc notikuma kļuva skaidrs, ka tas ir bijis kaut kas daudz vairāk nekā vienkārši hipiju saiets un mūzikas koncerts. Žurnāls Time to uzreiz nodēvēja par «vēsturē lielāko hepeningu» un «vienu no laikmeta nozīmīgākajiem politiskajiem un socioloģiskajiem notikumiem». Kas īsti bija noticis, joprojām nav vienprātības. Var teikt, ka katram bija, pareizāk, ir sava Vudstoka. Arī tiem, kuri tur nebija klāt.
Ir lielais mīts par kādu ideālo Vudstoku, nevardarbīgu pasaules revolūciju, no kuras nākot visa postindustriālā civilizācija ar internetu, cilvēktiesībām un demokrātiju kā sabiedrības attīstības galveno jautājumu un galu galā liberālisma uzvara pār totalitārismu un tas «vēstures gals», kuru Frānsiss Fukujama pasteidzās pasludināt pēc komunistiskās sistēmas sabrukuma.
Taču pat «Vudstokas festivāls» ir mīts - festivāls patiesībā notika Betelā kādus sešdesmit kilometrus no Vudstokas, pilsētiņas Ņujorkas štatā, kuru par savu uzturēšanās vietu bija izvēlējies laikmeta trubadūrs Bobs Dilans un viņam līdzi arī tie «radošās inteliģences» pārstāvji, kuri izdomāja sarīkot Vudstokas mūzikas un mākslas gadatirgu, taču ne jau ar nodomu taisīt 15.-17.augustā revolūciju un mainīt pasaules vēstures gaitu.
Ir plaši zināms un šajās jubilejas dienās atkal daudz aprakstīts, kā šis pasākums izvērtās par organizatorisku murgu un finansiālu fiasko tā rīkotājiem. Un kuri no rokmūzikas «zelta laikmeta» klasiķiem tajā spēlēja. Un kā lietus pārvērta pļavu par vienlaidus dubļu jūru, kurā tad notika «sekss, narkotikas un rokenrols» vai, ja vēlaties, «mūzika, miers un mīlestība». Un ka tas viss noritēja bez neviena vardarbības incidenta. Trīs dienas, kas satricināja pasauli.
Taču dažādus cilvēkus tas satricināja dažādi. The New York Times komentētāja Geila Kolinsa, kura tur bija, neatceras, ka būtu vispār dzirdējusi mūziku. Vienīgā reize, kad viņa iedomājusies par šā notikuma iespaidu uz viņas nākotni, bijusi sajūta milzīgajā automašīnu sastrēgumā atceļā, ka visi turpat arī nomirs. Mans vienaudzis Egīls Zirnis, tolaik arī piektklasnieks, atceras, ka zīmējis hipijus - bijis tāds «žanrs». Jā, tiešām! Un atceros arī mazas pinkainu cilvēku kopbildes tā laika «jaunatnes izdevumos» pie maziem rakstiņiem par Rietumu pagrimumu.
Par laimi, provinces pilsētiņā un tik jaunam bija grūti kļūt par padomju hipiju - tādu kā tie, kuri, pārtikdami no lēta vīna un autostopiem, izdzīvoja līdz pat viņu dzīvesveidam ekonomiski nāvējošajai perestroikai, nesagādādami nopietnas problēmas ideoloģiskās frontes cīnītājiem. Es arī nesagādāju. Taču par manu «Vudstoku», tāpat kā droši vien daudziem citiem, kļuva īsviļnu radiouztvērējs VEF-201, ko divus gadus vēlāk nopirku par skolas vasaras brīvdienās meliorācijā nopelnītajiem rubļiem. Man ļoti vajadzēja to mūziku un tolaik tikai mūziku, taču izrādījās, ka ar šo dzīvē pirmo apzināto politisko izvēli pietika, lai nekļūtu par padomju cilvēku. Komunistu gaļas mašīna brutāli mala tos, kuri atklāti nostājās pret režīmu, un gadu pirms Vudstokas bija ar tankiem apspiedusi Prāgas pavasari jeb «kontrrevolūciju». Taču «cilvēku dvēseļu inženieri» ilgtermiņā izrādījās bezspēcīgi pret dažiem Džimija Hendriksa ģitāras akordiem.
Padomju ideologu piesardzīgā pielaidība pret šo «jaunatnes revolūciju» Rietumos (jo vai tad tā nebija sacelšanās pret Rietumu vērtībām un ASV politisko sistēmu, arī pret karu Vjetnamā? Sanfrancisko īstenie hipiji taču pat sludināja tādu kā komunismu!) cīnījās ar šīs viņu nekontrolētās, tātad tomēr bīstamās revolūcijas vēsti, kas satilpa vienā Aizeka Heiesa Vudstokā atkal un atkal skandētajā vārdā: «Brīvība!» Viņu spriedums bija - ideoloģiska diversija un pūstošā kapitālisma propaganda.
Personiska brīvība no varas un «vispāratzītu normu» autoritātes un iecietība un atsaucība pret citādo, kas bija Vudstokas simbolizēto pārmaiņu galvenās vērtības, ir Amerikas sabiedrības nemitīgas atjaunošanās dzinulis, taču padomju sistēmai tā bija nāvējoša inde. «Mums nevajag vadoni,» Dženisa Džoplina pasludināja. «Viss, ko mums vajag, ir turēt galvu augstu paceltu, un pēc desmit gadiem šī valsts var kļūt par piedienīgu vietu, kur dzīvot.»
Šogad festivāla atceres pasākums nenotiks - ekonomiskā krīze, nav naudas. Taču Vudstoku kā jebkuru vēsturisku notikumu atkārtot tā kā tā nevar, bet tā vēsti var atgādināt arī citādi. Pirms divdesmit gadiem cilvēku vēlmi dzīvot ar augstu paceltu galvu iespaidīgi apliecināja arī Baltijas ceļš, mūsu puses «lielākais hepenings», kuram, tāpat kā citām līdzīgām vienotas gribas nevardarbīgām izpausmēm pirms un pēc tam - Gdaņskā, Pekinā, Tbilisi, Kijevā, Teherānā -, bija tas pats mērķis: brīvība.