Negribas jau kritizēt pašmāju politologus un sociologus, tomēr viņu kā ekspertu izteiktajos vērtējumos, šķiet, pārāk daudz ir aktualitāšu, kas drīz vairs tādas nav - partijas X reitings, politiķa Y izteikums utt. Jo - partijas un politiķi mainās, bet problēmas diemžēl ne. Ir kaut kādi dziļāki iemesli par atsevišķu indivīdu stulbumu vai zaglīgumu.
Šādā kontekstā interesants ir ASV/Izraēlas sociologa Šmuela Eizenštata raksts Modernizācijas pārrāvumi, kas krieviski lasāms kaimiņvalsts žurnāla Ņeprikosnovennij zapas (Neaizskaramās rezerves) priekšpēdējā numurā. Eizenštats mēģina saprast, kādēļ virknē valstu, sākot ar Indonēziju un beidzot ar Pakistānu, kurss uz modernizāciju kādā brīdī iebuksēja: partijas it kā ir, modernai valstij pienācīgas pārvaldes struktūras ir, vidusslānis - arī, bet kaut kas «velk pie zemes».
Starp citiem iemesliem viņš min arī problēmas komunikācijā: dažādi sabiedrības slāņi izmanto atšķirīgas komunikācijas kanālus, pietrūkst uzticamu mediatoru starp šiem kanāliem, un - dažādie slāņi savā komunikācijā ellīgi svārstās amplitūdā no apātijas līdz aģitācijai un nekritiskam uzbudinājumam.
Latvija nav Pakistāna, tomēr situācija ir līdzīga. Politiskā un pārvaldes elite saturiski savu komunikāciju piesātina ar rādītājiem, atskaites punktiem, mērķiem, kas citām grupām nav aktuāli vai saprotami; starpnieki starp komunikācijas kanāliem vairāk nostājas kādas grupas pusē nekā funkcionē kā skaidrotāji un satikšanās punkts; par svārstīšanos starp apātiju un niknumu tāpat skaidrs.
Tā kā visus komunikāciju kanālus aplūkot grūti, šeit vairāk par elites piekopto. Liela daļas sabiedrības ir pārliecināta, ka elite vai nu patiesībā nezina, ko dara (tai nav plāna), vai, kas vēl sliktāk, melo. Savukārt elite, cik var saprast, no tīras sirds apvainojas par pārmetumiem melošanā. Te labi iederas patiesības un melu tematikai veltīta publikācija (The whole truth), kas lasāma britu izdevuma Prospect šā gada 20. aprīļa numurā. Publikācijas autori norāda uz, iespējams, vienu no nesaprašanās iemesliem - cilvēks var teikt patiesību, bet viņš nepasaka visu patiesību. Kad nekustamā īpašuma mākleris saka klientam, ka objekts ir tikai 100 metru no metro pieturas, tā var būt patiesība, tikai mākleris nepasaka pilnu patiesību, proti, to, ka iela, pa kuru tikt līdz pieturai, ir «ciet» jau krietnu laiku un ir jāiet ar līkumu.
Šķiet, mūsu politiķu nelaime ir tā, ka viņi arī pasaka A, bet ne B un C, laikam naivi iedomājoties, ka pircējs agri vai vēlu neatklās žogu šķērsām pāri ielai. Un tad viņš būs pamatoti nikns un pilnīgi pārliecināts, ka mākleris ir pretīgs melis.