Elīna Egle
Nav konkrētu mērķu katrā no tēzēm, ko vēlamies sasniegt - kādu pieaugumu nozarēs, t. sk. eksportā un nodarbinātības pieaugumā; nav skaidrības par investīciju politiku, darbaspēka pieejamību (ilgtermiņā tas nav Labklājības ministrijas, bet gan Ekonomikas ministrijas jautājums); enerģētikas politiku, kā EM/valdības rīcība vai neizdarība konkrētos virzienos ietekmēs konkurētspēju.
Nav ne vārda par prognozējamu nodokļu un nodevu slogu, tā samazināšanu, ne vārda par ēnu ekonomikas samazināšanu, atbalstu biznesam, kas investē cilvēkresursos un inovācijā. Tas nav tikai Finanšu ministrijas kompetences jautājums - jābūt aktīvai Ekonomikas ministrijas iesaistei un pozīcijai!
Nav skaidrības, kā, izvirzot mērķus, tos ieviesīsim dzīvē praktiski, kā prioritātes tiek sasaistītas ar valsts budžetu un ES jauno finanšu perspektīvu, kādi ir pieejamie cilvēkresursi valsts iestādēs, to kompetence?
Izpratne par to, kā nopārdot kapitālsabiedrības, ir ļoti šaura, salīdzinot ar iespējām, kuras piedāvā Korporatīvās pārvaldības institūts un citi finanšu eksperti. Kapitālsabiedrību efektivitātes kontekstā netiek skatītas koncesijas iespējas, publiskā privātā partnerība. Otra pieeja, kā kapitālsabiedrībās risināt problēmas, ir ielikt politiski pakļāvīgu valdi un padomi un tad jau rūpju nav.
Ekonomikas ministrija ir uzrakstījusi plašu «iepirkumu sarakstu» bez praktiskiem soļiem, kur gūt resursus ieceru realizācijā, kā arī - kā radīt vēlmi uzņemties politisku atbildību par sasniegto vai nesasniegto.