Pārējās, kā saka, ir lietišķā literatūra ar žurnālistisku noslieci (Fasta par Podnieku, Blaua par Tabaku) vai pretenzija uz patospilnu daiļvārdu eseju (Šneidere par Smiļģi).
Personīgs pārsteigums
Tāpat godīgi man jākonstatē, ka itin visas piecas grāmatas «lasās» ar interesi, sevišķi, ja tēma vai/un objekts/varonis ir tuvs, tomēr nevar nepamanīt arī būtisko «paplānumu», tādu kā čaganu, ar «pareizajiem vārdiem» tušētu virspusējību - gan L. Blauai, gan M. Šneiderei bijuši iespaidīgāki portretējumi (Blauai - sarungrāmata ar Viju Artmani, Šneiderei - izjustā grāmatiņa par savu vīru Hariju Liepiņu). Savukārt V. Freimanes un D. Mazvērsītes sacerējumus varu saukt par «maniem privātajiem hitiem», kas gan neliedz arī strīdēties tiem pretī. Un ir viens izņēmums - tieši bijušās žurnāla Avots kolēģes Tatjanas Fastas grāmata par Juri Podnieku sagādāja vislielāko personīgo pārsteigumu.
Grāmata - hameleons
Vispirms: grāmata Latvijā būtu jāpozicionē kā visai netradicionāla - autore, manuprāt, izveicīgi kopj žanru, kas pie mums nemaz nav tik izplatīts, proti, veiksmīgi savieno «dzelteno jeb skandalozo» žurnālistiku ar patiešām rūpīgu izpētes darbu, rezultātā sacerot grāmatu hameleonu. Vienlaikus tā ir it kā «glamūrīgi komplimentārs» skats (un tas nu ir nepārprotami, ka Tatjana Fasta lielā personīgā sajūsmā vērtē cilvēku un režisoru Podnieku un viņa dzīves galveno drāmu kā vēlēšanos izrauties no «šaurajiem» nacionalitātes, «tikai latvieša» rāmjiem, kļūt par pasaules pilsoni, mākslinieku kosmopolītu) un kaislīga, pretrunu plosīta vīrieša portrets (žurnāliste nekautrējas aprakstīt arī Jura visai sarežģīto intīmo dzīvi Privātās Dzīves stilistikā), mīlošs «pazudušais dēls», kas radis izlīgumu. Kā dokuments grāmatas absolūtā cilvēciskā vērtība ir pirmoreiz publiskotā Jura sarakste ar tēvu - leģendāro Rīgas kinostudijas diktoru Borisu Podnieku, Latvijā joprojām par maz novērtētu ievērojamu kinematogrāfa sasniegumu - ģeniālu un arī politiski līdz šai baltai dienai spēcīgu filmu - kaldinātājs utt.
Brauciens amerikāņu kalniņos
Tomēr kā sarkans pavediens 335 lappušu grāmatai cauri vijas galvenais vēstījums - Juris Podnieks atšķirībā no daudziem latviešiem nebija circenītis aizkrāsnē, bet pasaules pilsonis, atbildīgs par visu (riskanto jautājumu, vai Juris nebija aizrāvies ar šo atbildību kā spēli «pārāk daudz par pārāk visu», iesprūstot zināmā ģēnija mesijas tirānijas sprostā, autore neuzdod).
Autorei var pārmest visu ko - gan haotiskumu grāmatas struktūrā, gan stila nobīdes (darbs patiešām sākas uz biedējošas fatāla misticisma nots ar dažādām versijām par Podnieka nāvi, brīžam pārtop sausi dokumentālā laikmeta restaurācijā, brīžam bīstami balansē uz jūtelīgu baumu un pieļāvumu robežas no «varēja būt tā, varēja būt šitā» sērijas, brīžam šokē ar deklaratīviem paziņojumiem par lokālo provinciālismu, brīžiem atkal zīmē tik krāšņas «padomju stagnācijas baroka» ainas, ka mati ceļas stāvus…), brīžam T. Fasta aizpeld detaļās, kas it kā nepastarpināti neattiecas uz «Podnieka tēmu», toties pēc grāmatas izlasīšanas apjēdz, ka šajā barikāžu 20. atceres jubilejas gadā, iespējams, tieši Tatjanas Fastas darbā Juris Podnieks - Vai viegli būt elkam? ir atrodama pagaidām visdetalizētākā janvāra notikumu hronika, kas «ievākota» grāmatā. Vienu vārdu sakot, grāmatas lasīšana ir kā (man) aizraujošs brauciens pa amerikāņu kalniņiem, kur tu patiešām vari vien minēt, vai pie fināla tiksi ar skaidru galvu un pie labas veselības.
Viens gan - grāmatas dizains un fotogrāfiju kvalitāte ir briesmīga, tās atgādina PSRS propagandas izdevumu Koreja vai Ķīna lappuses. Tomēr kopumā - būšu bišķi frivols un teikšu: malacis, Taņa, šis ir kaislīgi, dzīvi, ar pārspīlējumiem tapis Jura Podnieka portrets, kādu var sarakstīt «ne-Latvijas-iedzimtais», un tieši tāpēc - jo interesantāks. Galu galā grāmata spiež domāt - bet kas tad ir latvieša mentalitāte? Fastas Podnieka versija pierāda, ka klusumā čīkstošais circenītis viņš noteikti nav.