Kā viņa kļuva par ziemas peldētāju? Pirms vairākiem gadiem draudzene bija tāda pati salstošā drebētāja kā mēs citi. Tikko kā kājas slapjas, tā iesnas klāt. «Laimīgie jūs, kam slimības neķeras, es esmu smalkāka,» viņa īdēja.
Reiz viņai sūrstēja kakls. Kādreiz bija pārdzīvojusi folikulāro angīnu: mandeles aplipa ar strutainu plēvi, neko nevarēja ne norīt, ne parunāt. Ārsts kā vienīgo mūsdienu medicīnas metodi ieteica ārstēšanos ar antibiotikām. Draudzene negribēja par tām ne dzirdēt. Par sūrstošo kaklu paņaudēja arī puisim, ar kuru tikko kā bija iepazinusies un kurš viņai ļoti, ļoti paticis. Bet ko šis? Žēloja, apčubināja - kā draudzene bija gaidījusi? Nē! Viņš saka, - brauc ar mani svētdien uz jūru, paņem peldkostīmu, izārstēšu!
Draudzenei puisis tā patika, ka bija gatava darīt jebko. Izkāpjot Bulduros, viņa saprata, ka draugam lielākā daļa no vilcienā braucošajiem ir pazīstami. Roņi! Aiztipinājusi līdzi visiem līdz pludmalei, draudzene stāvēja pie āliņģa. Kā tas gadījās, kā ne, bet drīz vien jau bija izģērbusies, divi spēcīgi vīri viņu paņēma aiz rokām un viens - divi - trīs, iemērca āliņģī. Noslaukoties, noberžot ādu, apģērbjoties viņa pēkšņi sajuta, kā asinis dūkdamas sāk riņķot pa ķermeni kā pa siltumtrasi, lielā straumē kā palos, aizraujot visus angīnas iedīgļus. Rīgas stacijā izkāpa vesela!