Ziemsvētki manu draugu ģimenēs būs pieticīgi. Divas draudzenes atlaida no darba ministrijā. Viens no draugiem - aizgāja pats. Viņam bija apnicis, ka viss ar visiem jāsaskaņo, bet atbildību neuzņemas neviens: «Čakarējām cilvēkus!» Ministrijā notika kadru optimizācija, bet darbiniekiem tā bija mazā nāve.
Jātaupa. Drakoniski taupības noteikumi liek publiskajās kancelēs paziņot, ka «samazināsim birokrātisko aparātu». Septembrī apritēja divi gadi, kopš oficiālā krīzes sākuma. Saasināti uztvērām pirmatnējo mulsumu, bet, laikam ejot, neziņa par rītdienu kļuva par ikdienu.
Manas draudzenes citiem ir birokrātes, bet man - dzīvi cilvēki, kas nu izrādās lieki. Iespējams, viņu amata štata vieta treknajos gados bija «uzpūsta» kā burbulis, kas nu ir plīsis. Taču man viņu nav žēl. Nemaz! Man bija gan žēl, ka tik skoloti, erudīti, izdomas bagāti cilvēki kvern kādā tur departamentā, atgādinot drīzāk Gogoļa činavniekus piesnigušajā Pēterburgā. Birokrātiskā sektora darbinieku samazināšana cita starpā nozīmē, ka radīsies atslogojums privātajam sektoram, jo gluži vienkārši nebūs vajadzīga nodokļu maksātāju nauda, par ko barot ministrijās sēdošos.
Eiropas analītiķi prognozē, ka pasaule piedzīvos plašu štatu samazināšanas cunami. Darba devēji potenciālajiem darbiniekiem nosaka augstas prasības, bet piedāvā minimālu algu. Kantoros un ministrijās darbu meklē ne tikai jaunuļi pēc skolas, bet pieredzējuši ļaudis. Kā no darba atlaistajiem dzīvot tālāk? - lai beidzot dara to, kam paredzēti no Dieva, no likteņa vai - sauciet, kā gribat, - kaut no brīvās izvēles. Lai beidz tēlot darbu, pārcilājot papīrus un sēžot sapulču zālēs. Ja Latvijas kā valsts mērķis ir birokrātijas iznīcināšana, tad man nav žēl, ka tiek atlaisti pat mani draugi. Zināms, ka neesam «mēmļas» - nepazudīs, izsitīsies, izdomās, ko darīt.
Tomēr politiķiem patīk runāt par investīcijām, aizdevumiem, tirgošanos, arī optimizāciju, bet mērķa tam visam nemaz tik skaidra nav. Aizvien spēkā ir skepse, vai aiz šiem skaitļiem tiek ieraudzīti cilvēki. Tikmēr manas draudzenes vēlas turpināt «dzīvot kā Eiropā», proti, brauc prom. Bet mans draugs - nepļāpā, ka vainīga latviešu mentalitāte un izsūtīšanas, un, iemaksājot valsts nodevu Ls 1, pats sāka uzņēmējdarbību. Viņā bija ekonomiska motivācija, lai bijušo birokrāta domāšanu noskaņotu ražošanas virzienā. Viņš antiņiski sāka attīstīt pašmāju iekšējo tirgu. Grūti viņam iet. Birokrāti tagad «čakarē» viņu pašu.
Pirms latviešu došanās prom uz attīstītajām valstīm nākamajā emigrācijas cunami vilnī Latvijas valstij ar saviem cilvēkresursiem jārīkojas gan kardināli, gan reizē pārdomāti un cilvēciski.