gada maijā Detroitā - koncertos, ar kuriem slavenā Detroitas simfoniskā orķestra toreizējais vadītājs igaunis Nēme Jervi svinēja savu 60 gadu jubileju. «Tas, kas tika spēlēts Latvijā līdz šim, ir variants, uz kuru mani piespieda cenzūra. Savā laikā man bija jāsaņem kritikas pārmetumi tieši par ceturto daļu, kura nebija līdz galam saprotama, jo pietrūka galvenā elementa - dziesmas. Tas būtu kā no gobelēna izraut ārā diegus! Klausoties pirmatskaņojumu, jutu, ka simfonija burtiski uzziedēja - nu forma un visi punkti ir tur, kur tiem jābūt!» atgriezies no Detroitas, priecājās komponists.
Jau pēc pusgada mēs simfonijas oriģinālversiju dzirdējām pirmoreiz Latvijā, valsts proklamēšanas svētkos 1997.gada 18.novembrī Imanta Rešņa un Liepājas simfoniskā orķestra lasījumā. Tāpat kā Detroitā dziedāja Petija Kouinora. Taču soliste, kurai cikls kā radīts, izrādījās mūsu pašu Ieva Parša, kuras balsī simfonijas fināls iegula šogad Latviešu mūzikas koncertā Rīgā, ar kuru Imants Resnis svinēja savu 60 gadu jubileju. Simfonija savulaik izdota gan platē, gan CD, tomēr šis ir pirmais oriģinālversijas studijas ieraksts, turklāt iemūžināts gan CD, gan vinila platē. Ieraksts tapis Liepājas Latviešu biedrības namā Normunda Slavas skaņu režijā. Spēlē Liepājas simfoniskais orķestris, diriģē Imants Resnis, dzied Ieva Parša, pie roka bungu komplekta ir Vilnis Krieviņš.
Ar dziedātu finālu vai bez, I.Kalniņa 4.simfonija ir Latvijas kultūras vēsturē īpašs skaņdarbs. Tā pievērsa simfoniskajiem koncertiem jaunatni - Lielajā ģildē pulcējās iepriekš tur neredzētie 70.gadu «puķu bērni» paššūtās kļošenēs. Simfoniskās un rokmūzikas sintēze raisīja speciālistu diskusiju vētru un deva radošus impulsus citu mākslu pārstāvjiem - spēcīgi uzrunājošo pirmo daļu savam revolucionāri izaicinošajam viencēlienam Pārrautā dziesma izmantoja izcilais krievu horeogrāfs Boriss Eifmans, par to samaksājot ar ilgus gadus liegtu iespēju izpausties Latvijā. I.Resnis uzsver, ka oriģinālversijā būtiski mainījusies cikla dramaturģija: «Agrāk fināls bija formas ziņā nesaprotams un saraustīts, bet tagad ir pilnīgi skaidrs - tas ir dziesmu cikls. Tagad interpretācijā valda cits, straujāks pulss, un tas man ļauj redzēt skaņdarbu nevis kā tipisku sava laika nelegālu politisko plakātu, bet dzīvu, mūsdienīgu simfoniju.»