Viņas uzrunātie pārējie kolēģi piekrita, ka Aivja vietā var nokļūt jebkurš no viņiem vai viņu tuviniekiem, tādēļ nolēma nekavējoties palīdzēt. Traumatologs un kādreizējais Aizkraukles slimnīcas galvenais ārsts Ēriks Vizulis operatīvi meklēja informāciju par nepieciešamā transporta nodrošinājumu.
«Viņi bija visatsaucīgākie brīdī, kad visi bija atteikuši vai pieprasījuši summas, ko mana ģimene nevarēja nodrošināt, lai pārvestu komā esošo dēlu. Lai arī mēs neesam Aizkraukles iedzīvotāji, pārliecinājos, ka tur strādā ārsti vistiešākajā nozīmē, tādēļ par viņiem var lepoties visi, kas dzīvo Latvijā,» saka Aivja Tomsona-Eversona māte jelgavniece Daina Krastiņa.
Bezpalīdzībā nonākušie
A. Vāne notikumu ar Aivi salīdzina ar Aizkraukles slimnīcas likteni. «Puisis šajā pasaulē bija vajadzīgs tikai viņa mātei, bet slimnīca - tikai saviem iedzīvotājiem. Valstij esi vajadzīgs, kamēr maksā nodokļus, bet, ja tā nav, tad izrādās, ka nospļauties,» viņa skaudri secina. Vai iepazītā izjūta, kā tas ir, kad neesi nevienam vajadzīgs, vai cilvēki ar līdzīgu domāšanu, bet viņi nekalkulēja par izdevīgumu, bet meklēja risinājumu.
Ē. Vizulis stāsta, ka citu Latvijas pilsētu kolēģi izrādījuši atsaucību un piedāvājuši attiecīgu reanimācijas transportu, taču Lietuvas kolēģis Ķēstutis Griciuns kopā ar Pasvales slimnīcas vadības atbalstu to spējis visoperatīvāk - noorganizējis gan vajadzīgo transportu ar visu aprīkojumu, gan mediķu brigādi, un prasītā summa bijusi tikai pašizmaksa. Ārsts skaidro, ka viņi šim nolūkam bija gatavi izmantot slimnīcā iedibinātā privātpersonas Inges Saulītes fonda līdzekļus, kas paredzēti bezpalīdzīgā situācijā nokļuvušiem cilvēkiem, tam piekrituši privātie investori. I. Saulīte mirusi ar onkoloģisku slimību, bet tuvinieki Vācijā viņas piemiņai nodibināja fondu un tam ziedo naudu.
Aivis augusta beigās Vroclavas slimnīcā jau atradās ceturto mēnesi, bet pēc kopējas rīcības ar lietuviešu kolēģiem, viņš uz Aizkraukles slimnīcu tika pārvests pēc nepilnām divām dienām. Aivja (34) māte D. Krastiņa stāsta, ka īstie nelaimes apstākļi vēl nav noskaidroti, bet darbadevēja celtniecības firmas TK Būve uzdevumā dēls paspējis nostrādāt tikai nedēļu. Apdrošināšanas līgums sedzis tikai ārstēšanu slimnīcā.
Ē. Vizulis atzīstas, ka viņam kā ārstam bijušas zināmas šaubas, jo neviens nezināja, kāds īsti ir jaunā vīrieša stāvoklis, bet tajā brīdī bijusi tikai doma, ka Aivis jāatgādā mājās pie mātes. Diemžēl Aivis pārcietis pārāk daudz, Polijas mediķi trīs reizes veikuši smadzeņu operāciju. Šobrīd viņš ir Aizkraukles Medicīnas centra Terapijas nodaļas ārstu aprūpē. Daudz paveikusi fizioterapeite Aija Vītola, kam izdevies iekustināt savilktās rokas un kājas. Sāpju reflekss saglabājies, jo pacients uz kustību sāpēm reaģē, bet citādi viņš atrodas komā.
Apņēmies mainīt attieksmi
Kļūt par mediķi Ē. Vizulis (44) nolēmis vidusskolā, lai arī bijusi liela pietāte pret šo profesiju. Ārsts asociējies ar kaut ko tūlīt pēc kosmonauta. Skolas laikā bijis sekmīgs vieglatlēts, daudzcīņnieks, padevušās grūšanas un mešanas disciplīnas, bet gūtas arī smagas ceļu locītavu traumas, bieži iznācis ārstēties slimnīcās. Reiz, kad 17 gadu vecumā aizvests uz Rīgas Traumatoloģijas institūta Bērnu nodaļu, mamma no Cesvaines braukusi garas stundas, bet medmāsa nav ļāvusi pie viņa ieiet, vien strupi noteikusi: «Tihij čas. Ždaķ!» (Klusā stunda. Gaidīt!) Kad redzējis, ka māte trīs stundas sēž laukā uz soliņa un raud, savilcis rokas dūrēs un nopietni apņēmies: ja dzīvē kļūs par ārstu, tad nepieļaus šādu attieksmi pret cilvēkiem.
Ēriks gan joko, ka beigās izvēlējies studēt medicīnu, jo cerējis izbēgt no algebras un dienesta Padomju armijā, tomēr bijusi gan augstākā matemātika, gan visi puiši 1984. gadā iesaukti dienēt.
Šobrīd Ē. Vizuli uztrauc valsts attieksme pret medicīnas aprūpi, pret cilvēku likteni, bet ar gandarījumu viņš atceras kolēģus, kurus apbrīno joprojām. Profesors Ilmārs Lazovskis viņam paliek ārsta inteliģenta piemērs, kā jāizturas pret kolēģiem, pret slimniekiem, pret pasauli. Profesore Aija Žilevica suģestējusi ar prasmi sevi pasniegt, ar neparasto zināšanu apjomu, bet ārsts un skolotājs Ivars Ārgulis reiz Aizkraukles slimnīcā pievedis pie vīrieša, kurš bija nodzēries, un teicis: arī šādi cilvēki kādam ir jāārstē. Dakteris I. Ārgulis diemžēl smagi cietis autoavārijā un Ērika rokās miris.
Krīzes menedžere
A. Vāne (41) stāsta, ka uz Aizkraukli uzaicināta, lai kļūtu par krīzes menedžeri, jo situācija bijusi neapskaužama. Ārsti psiholoģiski nomākti, finansējums samazināts desmitkārtīgi, viss jāoptimizē, algas jāsamazina. «Pirms tam Ēriks Vizulis slimnīcu vadīja 14 gadus. Varat iedomāties, kā ir, kad slēdz Dzemdību nodaļu, kuru esi izlolojis, slēdz Bērnu nodaļu, bet kopīgi mēģinām uzņēmumu saglābt,» stāsta Alīda, kura Latvijas Universitātē beigusi Fizikas un matemātikas fakultāti un maģistrantūrā studējusi ekonomikas zinātnes. Viņa uzsver, ka iepriekšējā pieredze, vadot gan viesnīcu Rīga, gan citus privātus uzņēmumus, vien atšķiroties ar darbības jomu, jo galvenais, lai izdevumi nepārsniedz ieņēmumus. Aizkrauklē turpina cilvēkus ārstēt, tikai ierobežotas iespējas izmeklēt, bet visi kopā domājot, kā izgrozīties, lai veiktu pēc iespējas pilnīgāku slimnieku izmeklēšanu.
Neiroloģe Dzintra Krišjāne, kas arī piedalās Aivja ārstēšanā, gandarīta, ka visi kolēģi ir domubiedri, bet Ē. Vizulis esot sabiedrības dvēsele, jo ne tikai ir izprotošs un pretimnākošs kolēģis, bet lieliski spēlē ģitāru, dzied un, kad visi noskumuši, uzmundrinot izstāsta kādu anekdoti vai atgadījumu no savām makšķernieka gaitām.
Atvadoties Ēriks tikai piebilst: lai arī pārsvarā visi domā, ka sliktas lietas notiek tikai ar citiem, nedrīkst vieglprātīgi attiekties ne pret sevi, ne līdzcilvēkiem, bet Alīda novēl uz ceļa būt uzmanīgiem.