Ar interesi izlasīju Čehijas vēstnieka Dr. Tomāša Pštrosa rakstu Dienas 2011. gada 11. jūnija numurā Etnisko strīdu vietā jāliek kopīgi mērķi. Striktais latviešu nacionālisms tikai pastiprinās pašu nestabilitātes sajūtu. Rakstā jūtama patiesa ieinteresētība Latvijas valsts attīstībā un vēlme redzēt Latvijā saliedētu sabiedrību.
Vēstnieks arī precīzi saskatījis «neiralģisko punktu» - Otrā pasaules kara notikumu interpretāciju, kas šķeļ Latvijas sabiedrības atmiņas par vēsturi. Es principā piekrītu viņa aicinājumam uz izlīgumu sabiedrības skatījumā uz jaunāko Latvijas vēsturi. Mēģināšu paskaidrot, kādam, manuprāt, šim izlīgumam jābūt.
Jebkuras nācijas vēstures priekšstatam ir jābalstās, pirmkārt, uz patiesiem faktiem, otrkārt, uz pareizām juridiskām atziņām un, treškārt, uz taisnīgiem morāliem vērtējumiem. Ja ar izlīgumu ir domāts šāds vēstures priekšstats, tad katrā ziņā esmu par to. Ja ar izlīgumu domāts sakausējums starp puspatiesībām, juridiski izvairīgiem un morāli neskaidriem vērtējumiem, tad tāds izlīgums nav nedz vajadzīgs, nedz arī iespējams.
Latvijas liktenis Otrajā pasaules karā nav izņēmums. Interesanti, ka starp mūsu abu valstu Čehijas un Latvijas jaunākā laika vēsturēm pastāv zināmas paralēles.
Nacistiskā Vācija Čehijas Republikas priekšteces Čehoslovākijas teritorijas daļu (Sudetijas apgabalus) okupēja un anektēja 1938. gadā, bet pārējo Čehoslovākijas valsti okupēja un sadalīja 1939. gadā. Staļiniskā PSRS Latviju okupēja un anektēja 1940. gadā. Pieņemu, ka Čehijā šodien nebūs daudz tādu cilvēku un kur nu vēl pārstāvētu politikā, kas uzskatītu, ka Čehoslovākija netika ar varu (lai arī, tāpat kā Latvija, bez militāras pretošanās) okupēta vai ka šī agresija būtu attaisnojama.
Gan Čehoslovākijas, gan Latvijas okupācijas varas mēģināja izdzēst šo valstu valstisko un starptautiski tiesisko eksistenci, uzskatot, ka vardarbība rada tiesības.
Čehoslovākija tika atjaunota uz valstiskās nepārtrauktības doktrīnas bāzes 1945. gadā, tāpat kā Latvija 1990./1991. gadā. Tas nozīmē, ka netika dibināta jauna Čehoslovākijas valsts vai jauna Latvijas valsts, bet atjaunota šo valstu faktiskā neatkarība. Okupācijas un aneksijas periods tika uzskatīts par prettiesisku, tas tādēļ nespēja pārtraukt šo valstu pastāvīgo eksistenci kopš 1918. gada.
Čehoslovākijas teritorijā okupācijas periodā ieceļoja zināms skaits Vācijas pilsoņu (it sevišķi Sudetijas apgabalos), tā nacistiskā Vācija uzsāka savus kolonizācijas plānus. Loģiski, ka tie Vācijas pilsoņi, kas okupācijas periodā ieceļoja Čehoslovākijā, 1945. gadā atjaunojot Čehoslovākijas valsts faktisko neatkarību, nekļuva par Čehoslovākijas pilsoņiem. Pēc tam viņi 1945.-1947. gadā kopā ar vairākiem miljoniem vācu tautības Čehoslovākijas iedzīvotāju, kas bija dzīvojuši Sudetijas apgabalos gadu simtiem, tika izdzīti uz Vāciju.
Latvijā okupācijas periodā ieceļoja ievērojams skaits PSRS pilsoņu. Tā bija apzināta padomju kolonizācijas politika (Eiropas Parlaments savā 1983. gada rezolūcijā, kas nosodīja PSRS īstenoto Baltijas valstu okupāciju, prasīja šī jautājuma izskatīšanu Apvienoto Nāciju Dekolonizācijas komitejā). Loģiski, ka, 1990./1991. gadā atjaunojot Latvijas valsts faktisko neatkarību, šie toreizējie PSRS pilsoņi nekļuva par Latvijas pilsoņiem. Atšķirībā no pēckara Čehoslovākijas viņiem 1995. gadā ar likumu tika piešķirts īpaši privileģēts (t.s. nepilsoņa) statuss, kas ietver neierobežotu uzturēšanās un darba atļauju, kā arī citas sociālas garantijas un kas tos lielā mērā pielīdzina Latvijas pilsoņiem.
Saliedēta sabiedrība un nācijas vēstures priekšstats jābalsta uz patiesiem faktiem, tiesībām un demokrātiskai morālei atbilstošiem vērtējumiem. Tikai tad ir iespējama treknas svītras novilkšana zem pagātnes (vēstnieka vārdiem runājot). Visas citas «treknās svītras» ir ilūzija. Pagātne, kurā nav nodibināts taisnīgums, turpina savu šķeļošo darbu tagadnē. To rāda Eiropas pēckara vēsture.
Vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai un tam sekojošam izlīgumam labi varētu palīdzēt Krievijas oficiālā nostāja, apzinot un nosodot staļiniskos noziegumus. Ir dzirdēts viedoklis, ka okupācijas fakta atzīšanai (ko jau sen ir deklarējušas desmitiem rietumvalstu!) varētu sekot deokupācijas prasība no Latvijas puses. Tā tas nav. 1995. gada nepilsoņu likums, ar ko šo okupācijas perioda imigrantu uzturēšanās Latvijā tika legalizēta, un viņiem piešķirtās tiesības individuāli iegūt Latvijas pilsonību ir humāns 50 gadu ilgušās okupācijas un kolonizācijas politikas atrisinājums no Latvijas valsts puses. Latvijai ir vajadzīgi visi tās pilsoņi un visi tās iedzīvotāji. Bet kā katra valsts, arī Latvija ir tiesīga prasīt, ka visi atzīst tās eksistenci un tās valstiskos un nacionālos pamatus.
Vēstures priekšstats ir mūsdienu demokrātiskās pasaules izpratnes jautājums. Ja mēs bez ierunām un bez jebkādiem diplomātiskiem aplinkiem neatzīstam nacisma noziegumus un to amoralitāti, mēs šodien nevaram saukties par demokrātiem. Ja mēs bez ierunām un bez jebkādiem diplomātiskiem aplinkiem neatzīstam Latvijas okupāciju, padomju režīma pastrādātos noziegumus un to amoralitāti, to sekas un politiskos un morālos pienākumus, ko tas tieši mūsdienās uzliek gan sabiedrībai kopumā, gan katram pilsonim un katram cilvēkam, kas vēlas kļūt par pilsoni vai arī kas vienkārši te dzīvo, tad mēs šodien nevaram būt demokrāti.
Latvija ir nacionāla demokrātiska valsts, ar savu vēsturi, arī traģisko okupācijas vēsturi, un savu nacionālo - latvisko - identitāti, kas balstās jo sevišķi valodā un no citām nacionālajām valstīm atšķirīgajā kultūrtelpā. Tiem, kas Latviju grib redzēt kā savu valsti, tas ir jāsaprot un jāpieņem. Tā minimāla un taisnīga prasība, patiesībā tik vienkārša prasība.
Tikai taisnīgums spēj būt par pamatu izlīgumam, kas būtu ilgtspējīgs. Arī ja tas prasa sāpīgu pamošanos no bankrotējušām ideoloģiskām ilūzijām. Uz tādu - tātad īstu - izlīgumu arī aicinu.
Pilna raksta versija publicēta Diena.lv