Bīstos, ar šādu seksuāli un psiholoģiski traumatisku pieredzi, ko filmā Melnais gulbis nākas pārdzīvot pārlieku uzcītīgajai Ninai, netiktu galā nedz Hičkoks, nedz Kubriks un Haneke, lai gan ir acīmredzami, ka Darens Aronofskis no šiem kinomeistariem aizņēmies, kur vien nav piesiets, - vannas istabas, tualetes, valdonīgas mātes, visu veidu seksuālās neirozes un spoguļus, spoguļus, spoguļus... Melnais gulbis ir gatava omlete no trim olām -Psycho, Mirdzuma/Shining un Pianiste. Ak, jā, pa virsu Polaņska Riebums - sāls vietā. Atšķirība vien tā, ka Natālijai Portmenai līdz Džeka Nikolsona, Entonija Pērkinsa vai Izabellas Ipēras neprāta meistarībai vēl tālu, kā līdz Mēnesim. Bet viņa cenšas, vaigus piepūtusi.
Esmu dzirdējis, ka daudzus šī filma emocionāli satricina/satracina. Kaut arī, vēsuprāt lūkojoties ekrānā, vajadzētu sajēgt, ka režisora apzināti piezemētās «brīnumainās baleta pasaules» situācijas labākajā gadījumā velk uz komēdijisku farsu. Nu vai tad ir iespējams pēc Annijas Žirardo izcili notēlotās monstrozās mātes Mihaela Hanekes Pianistē vēlreiz rādīt baletiska entuziasma apsēstu jaunavu (arī tiešā nozīmē), kuru tiranizē valdonīgā māte, kompensēdama pašas neizdevušos balerīnas dzīvi? Aronofskis taču ir pie pilna prāta un saprot, ka Melnā gulbja sižets atgādina zemā žanra etalonu - bulvāru romānu. Stāsts par mākslas vidē valdošo skaudību (ko mēs esam glīti raduši dēvēt par radošo konkurenci) ir banāls un vecs kā pasaule. Tieši to pašu var teikt par Ninas apsēstību - šī līdz apnikumam centīgā pioniere dejotāja, kura, kā jau tas Mirstošajā gulbī (alias Gulbju ezerā) pieklājas, mirst uz skatuves ar vārdiem «es esmu perfekta, es esmu ideāla», ir karikatūras, nevis skatītāju līdzpārdzīvojuma asaru cienīga.
Lai man atvaino visādi smalko stilu cienītāji, bet sen kino nebiju vērojis neķītrāku orģiju - kad izbiedētas stirnas acīm blisinošā «baltā Nina», ar spoguļa lausku nokāvusi savu foršai palaistuvei līdzīgo konkurenti, ievilkusi viņas rumpi dušā, uz skatuves parādās «melnās Ninas» triumfālajā veidolā, kuru režisors vēl tīšām paspilgtina ar fizioloģiskiem specefektiem (dejas laikā Ninai izaug melni ar divdesmit tūkstošiem Svarowski kristālu apšūdināti spārni un Dolby Digital stereosistēmā dārd apdullinošs putnu «roku» vēzienu troksnis). Kur vēl tālāk! Kāda drāma!? Farss gatavais! Toties efekts graujošs - ko tu Holivudai padarīsi!
Un brīnums notiek! Mēs kāri tveram šo muļķīgo, izdomāto, neticamo mākslīgo Melnā gulbja pasauli kā tai piederīgie, kā nohipnotizēti bērni saķer un nelaiž vaļā mīksto rotaļlietiņu, domādami, ka, pazaudējot spēļmantu, tie pazaudēs dzīvību. Praktiski nekauņa Aronofskis ar «masu skatītāju» izrīkojas tieši tāpat kā ģēnijs Skorsēze pirms gada savā šausmu filmā Nolādēto sala/Shutter Island - bez sirdsapziņas pārmetumiem iesmērē skatītāju miljoniem baismīgu pasaciņu, nē, absolūti neticamu blēņu stāstu par to, ka cilvēkam, kad viņam «vadiņi saiet grīstē» un «aizbrauc jumts», vienīgais veids, kā nākt pie prāta, ir paņemt sērkociņu un visu to teātri (kino)nodedzināt līdz pamatiem. Ar teātri, saprotams, domāta dzīve.