Draudzējas ar transportu
Kad tuvojās beigām dekrēta laiks ar jaunāko meitu, Marija sāka meklēt piepelnīšanās iespējas un pieteicās taksistes vakancei. To viņai jau sen gribējās pamēģināt, tikai šķita - nu, kas tā par karjeru, taksometrā... Bet tagad Marija saka - ideāls darbs, jo starp braucieniem var pamācīties, grafiku var elastīgi pamainīt. «Domāju, ka esmu laba taksiste. Uzņēmumā pat saņēmu goda rakstu par pozitīvu attieksmi pret darbu un par to, ka uz mani var paļauties,» Marija sevi paslavē un teic, ka labam taksistam jābūt labam cilvēkam, jāmāk saprasties ar citiem. Protams, arī jāmīl tas, ko dari, un jāprot braukt. Marija pie autovadītāja apliecības tika pirmā pagalmā un klasē. «Man ar transporta līdzekļiem vienmēr bijusi draudzība.» Viņa atklāj, ka kādu laiku kalusi plānus iegūt arī autobusa un lielo kravasmašīnu vadītāja kategoriju. Līdz brīdim, kad ieraudzīja Čehijas pilotu skolas reklāmu un saprata, ka tieši tas ir viņai vajadzīgs.
Marija iepriekš strādājusi gan par juvelierizstrādājumu veikala vadītāju, gan par tirdzniecības pārstāvi, tagad paralēli taksometra vadīšanai viņa arī ar autobusu ved ceļojumos tūristu grupas. Savulaik Marija studēja tūrisma vadību Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, pirms tam arī restaurāciju Latvijas Mākslas akadēmijā, taču mācības palika nepabeigtas. Par labu pilotu skolai viņa izlēma, jo gribējās apgūt ko vienlaikus interesantu un lietderīgu. «Man vienmēr ir patikusi lidostas atmosfēra, ceļošana pa pasauli. Mana mamma ir māksliniece un vienmēr mani ņēma līdzi darba braucienos.»
Augstums aizšļūc
Vai aviācija sievietei nav grūta? Marija saka - ir jāzubrī, bet, ja grib, visu var iemācīties. Pirms gada Marija jau Latvijā ieguva privātlidmašīnas pilota licenci, ar kuru var vadīt lidmašīnas svarā līdz septiņām tonnām, bet tikai savam priekam. Ja vēlas strādāt aviokompānijās, jāmācās tālāk, jāiegūst transporta lidmašīnas pilotēšanas tiesības. Flying Academy Brno Čehijā Marija kopā ar grupas biedriem no Zviedrijas, Norvēģijas, ASV, Indijas, Ēģiptes, Rumānijas un citām valstīm mācās angļu valodā neklātienē, tagad gatavojas pirmajiem teorijas eksāmeniem maijā, bet nepieciešamās praktiskās lidojumu stundas krāj tepat Spilves pļavās.
«Kad lidoju pirmoreiz, bija jau mazliet grūti saprast, kur atrodies. Uzņem virzienu, bet pa to laiku augstums kaut kur aizšļūc,» Marija smejas. «Sākumā, protams, nācās pasvīst, bet pēc tam jau vairs neliekas, ka te tikai nesaprotamas lampiņas.» Viņa atceras, ka reiz gaisā apstājies lidmašīnas dzinējs, licies, ka nu būs jāveic ārkārtas nosēšanās, taču «čik-čik visu saslēdzu, viss atsāka darboties, un nekāds emergency landing nesanāca». Gandrīz vai žēl kļuvis. Marija tomēr pārspļauj pār plecu.
Jāspēj pasmaidīt
Alise, kura līdz šim bija tikai piepelnījusies par auklīti un veikalā, pie taksometra stūres nonāca, kursabiedrenes, kura jau strādāja Lady taxi, mudināta. «Man gan pašai likās, ka esmu topogrāfiskais idiots un ka taksista darbs ir ļoti grūts. Bet CV tomēr aizsūtīju, un man desmit minūšu laikā piezvanīja. Sākumā biju traki nobijusies,» Alise stāsta. Braukt viņai patīk, abas ar kursabiedreni startējušas arī sieviešu rallijā. Turklāt izrādījies, ka takšu klienti ir saprotoši un atsaucīgi uz ceļa rādīšanu. Alise brīnās, taču īgni vai lecīgi braucēji gadās ļoti reti. Arī pašam taksometra vadītājam, viņasprāt, jābūt laipnam, ar ātru reakciju un spēju pasmaidīt pat pēc nogurdinošas maiņas. Alises taksistes stāžs gan pagaidām ir tikai mēnesis, jo līdz pat trešā kursa vidum savienot studijas ar strādāšanu bijis neiespējami. Tagad, protams, nobraukt 24 maiņas stundas nav viegli, toties radusies iespēja paspēt visu - darbu, mācības. Alise vakaros arī uzkopj kādu skolu un četrreiz nedēļā dodas uz hokeja treniņiem.
Nākotnē strādāt Alise tomēr gribētu uztura speciālistes profesijā. Interese par šo jomu radusies, jo pašai jāievēro diēta bez piena un miltiem. Iespējams, pie pirmajiem konsultējamajiem palīdzēs tikt taksometrs, Alise joko. Reiz viņa jau vedusi no slimnīcas pasažieri, ar kuru sākušas runāties par vēdera kaitēm, un rezultātā sieviete palūgusi Alises telefona numuru, lai kādreiz ko pavaicātu par uztura jautājumiem.
Arī ar hokeju Alisei saistās lieli plāni - viņa vēlas iekļūt Latvijas sieviešu izlasē. Šogad līdz tam mazliet pietrūcis. Alise spēlē komandā Sāga, šad tad brauc uzspēlēt arī ar puišiem, jo hokejs ir sirdslieta. «Mamma ir basketboliste, bet īsti neļāva spēlēt basketbolu, jo tas neesot sievišķīgs sportaveids. Bet, kad mani paziņa paķēra līdzi uz hokeja treniņu, saslimu ar to,» Alise stāsta.
Hokejs meitenei arī savā ziņā palīdzējis tikt pie autovadītājas apliecības. Kad ģimene no Rīgas centra pārvācās uz Mārupi, smago somu uz treniņiem vajadzēja vest ar mašīnu. Alises mamma, pati būdama ar tiesībām, bet bez braukšanas pieredzes, gadu sēdēja Alisei mašīnā blakus, līdz meita varēja sākt šoferēt patstāvīgi. «Bija piedzīvojumi. Policists aptur, sabar mammu, ka braucam bez gaismām, un mamma pēc tam saka - vajadzēja pateikt, ka es pat nezinu, kur tās lampas ieslēdz.»