Tieši latvietības identitātes, dzīvesveida - sauciet, kā gribat, - saglabāšanās dēļ saprotama lasītāju sašutuma vārdu vētra. Domu uguni izsauca Prudentia investīciju baņķiera ekonomista Ģirta Rungaiņa secinājums, ka ērtāk un ekonomiskāk būtu, ja laukos dzīvojošos sakoncentrētu tuvāk pilsētām. «Genocīds pret latviešu tautu!», «otrreizēja izsūtīšana!», «...jau esam to piedzīvojuši...» - zvanītāju un rakstītāju sašutums ieguva ne tikai aizstāvību Latvijas tautsaimniecībai, bet drīzāk bija sociāls sašutums. Ģ. Rungaiņa ekonomiskās kategorijās izteiktais secinājums par viensētu pārcelšanas lietderīgumu uz centriem vai pat kompensācijas piešķiršanu pārcelšanās gadījumā izrādījās tikpat kā latviešu tautas pasakā zvetējošā runga iz maisa. Skarbi rungainiskie secinājumi, ka laukos var dzīvot tikai bagāti cilvēki, jo infrastruktūras izmaksas ir augstākas nekā pilsētā, tika uztverti nevis par skaudru realitāti, bet tieši draudu latviešu tautas pastāvēšanai.
Tā dzīvojam
Visi taču redzam, ka lauki paliek arvien tukšāki. Mainās Latvijas ainava - viensētās paliek tikai večuki vai tie, kuri neiedzīvosies pilsētās nekad, laukus atceras vien nedēļu nogalēs, braucot uz senču īpašumiem vai Jāņos pie vēl laukos dzīvojošajiem radiem. Cerot uz tūrisma industrijas attīstību, tūristu apkalpošanai no jauna ir saceltas viesu mājas pie ezeriem un skaistākajos dabas stūrīšos - «a la tautiskais latvietiskais stils» par Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu naudu, kuras patiesībā tik bieži kā privātmājas apdzīvo paši struktūrfondu konkursos līdzekļus ieguvušie. Laukos paliek saimniekot lielāko zemju īpašnieki, bet aktīvākie mazie un vidējie zemnieki, ja var latviešiem netipiski vienoties par kooperāciju, nepadodas un sakostiem zobiem, gandrīz vai palikuši vieni paši pret valsts birokrātisko aparātu, cīnās laukos kā māk un var.
Mainoties saimnieciskajai situācijai, samudžinātās nodokļu politikas dēļ samazinoties vai nepastāvot darbvietām, no laukiem dodas prom jaunatne. Saprotamas ir dusmas par lauksaimniecības ierēdņu, arī bijušo ministru, mīkstčaulību, nenosargājot Latvijas zemniekus ne cukura, ne lopu, ne labības audzētāju vārdā, Eiropas birokrātu kabinetos neaizstāvot savējos, panākot vienlīdzību subsīdiju politikā.
Darbspējīgie laucinieki pārceļas ne tikai uz pilsētām, bet vispār atstāj Latviju uz neatgriešanos. Ģ. Rungaiņa teiktais, ka naudu pelna pilsētās (galvenokārt Rīgā), laukos dzīvojošos aizvainoja, bet ekonomista konstatējums, ka laucinieku infrastruktūras uzturēšana par pilsētnieku maksātajiem nodokļiem ir «naudas nosviešana zemē», sabiedrību sadalīja divās frontēs: vajadzīgajos un neperspektīvajos cilvēkos.
Tieši tāpēc sašutums un vēlme runāt, kā glābt Latviju, t. i., laukus, Dienā izrādījusies tik būtiska, jo cilvēki nejūt, ka viņi savai valstij ir nepieciešami kā cilvēcisko resursu vērtības, bet... kā apgrūtinājums.
Nākotnē vērstais skats
«Kas neizdevās padomju sistēmai, šodien to cenšas realizēt jaunpadomnieki»; «Latvijas laukos dzīvojošie ir pēdējais latvietības bastions»; «Latviskā identitāte ir patvērusies laukos, un, ja lauki paliks tukši, latvieši kā nācija zaudēs savu esamību, ko nosargāja, kopš balti ienākuši pie Baltijas jūras» - minētais daudzās vēstulēs vēsta, ka vienaldzīgo nav. Pilsoniskā aktivitāte rāda: kamēr uguns nav viensētai pielaista, kamēr būda nav aizstumta uz mistisko centru, kamēr vēl kāds rušina un stāda kartupeļus un burkānus, tikmēr par laukiem ir jācīnās.
Argumentu labi domātie ieroči par latvisko dzīvesveidu un dzīvošanu/strādāšanu laukos sabirst, tiklīdz kā ekonomisti nāk klajā ar sausā racionālā valodā veiktajiem pētījumiem. Realitāte un skaitļi vienlaikus gan apstiprina, gan apgāž dzīvošanas laukos nākotni un perspektīvu.
«Šodien biju Zemgalē un stāstīju par Latvijas lauku perspektīvu. Man radās atkārtota doma un sajūta, ka Latvijas cilvēki kaut kādu iemeslu dēļ negrib dzirdēt patiesus faktus, ka nevaram dzīvot kā ulmaņlaikos vai kolhozos. Bailes? Un cilvēki negrib atzīt, ka esam nekonkurētspējīgi, jo izdzīvojam tak! Tai pašā laikā tikai faktu atzīšana (piemēram, esmu alkoholiķis) sāk vest ārā no esošā stāvokļa,» Dienai raksta kāda uzņēmēja.
Latvietis ilgtermiņā
Paradoksāli, bet lauku dzīvesveidu aizstāvētājiem nākas atzīt, ka bieži vien viņi jau patiešām dzīvo modelī, kuru kā izdzīvotājmodeli piedāvā tie paši par latviešu kangariem apsaukātie ekonomisti. Daudzi laucinieki strādā tuvējo pilsētu valsts iestādēs, pilsētiņu un lielāku apdzīvotu vietu ražotnēs, lai, darbadienai beidzoties, brauktu uz savu lauku viensētu.
«Dzīvojam laukos, bet nākas braukt uz darbu bijušajā rajona pilsētā,» stāsta un raksta daudzi lasītāji, kuriem patīk dzīvot dabā, bet patikšana maksā dārgi - benzīnā vien cik naudas nobraukā, zemītes, dobju aparšanai nauda jāatlicina, malka maksā 100 latu par kravu...
«Lai lauki ikkatram kļūtu ja ne par ienākumu avotu, tad par iztikas avotu un vietu, kur atpūsties,» Dienai raksta Olga un Ignāts Trepši. Tā vēlamies dzīvot, kurš var nopelnīt un samaksāt, to arī dara.
Zemkopības ministrijas amatpersonām, lauksaimnieku organizāciju, izglītības iestāžu pārstāvji runā un raksta par lauku attīstību, demogrāfisko situāciju, atšķirīgiem nosacījumiem lielajās un mazajās saimniecībās, apspriež iegūstamo atbalstu un prognozē lauku nākotni ilgākā perspektīvā, bet jāsecina, ka neskaidrā lauksaimniecības nākotne un lauku politika ir bieds tiem, kas iegulda kapitālu šajā nozarē un vēlas nostiprināt savu ģimeņu labklājību.
Latvijas ilgtermiņa nākotnes attīstības scenārijs nav zināms nevienam, ja nu vien notiek nemitīgi pētījumi, tiek rakstītas stratēģijas un vīzijas: bieži vien ideālistiskas, ar skatu, izmantojot avotus no atsaucēm no 20.-30. gadu laikiem un saimnieciskā modeļa, vai galēji pragmatiskas, ko latvietim ar ideālistisko skatu uz lauku viensētu vienkārši grūti lasīt un atzīt, ka ikviena ideāla iedzīvināšana vai saglabāšana prasa vairāk ieguldījumu, nekā varam iedomāties.