Kāpēc tika atlaista 10. Saeima? Ne jau tāpēc, ka tajā būtu vairāk nezinošu, neprasmīgu vai aprobežotu deputātu nekā iepriekšējās. 10. Saeimas atlaišanas iemesls ir morālas dabas. Cilvēkiem bija apnicis, ka sola vienu, bet balso citādi, ka īstenoti tiek nevis atklātās diskusijās pieņemti lēmumi, bet slepenās sarunās panāktas vienošanās.
Kas ir V. Zatlera popularitātes cēlonis? Tā ir cerība. Cilvēki cer atjaunot to, kas pēdējo 20 gadu laikā ir bijis pamests novārtā. Proti, godprātīgu, taisnīgu un caurskatāmu politiku. Politiku, kas balstīta vērtībās, turklāt nevis vārdos, bet darbos.
Mani personiski uzrunāja V. Zatlera kunga izvirzītais vērtību skatījums tikšanās reizē ar 16 nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Valsts politikas pamatā, viņš teica, ir ģimene ar bērniem. Tam seko atbildība. Tad principi jeb tikumi, kā izturamies cits pret citu un savu valsti. Domāju, ka šīs vienkāršās un būtībā sen zināmās patiesības iedvesmoja ne vienu vien nevalstisko organizāciju pārstāvi, kas todien piedalījās sanāksmē. Minēto principu pamatā ir cieņa pret cilvēku un arī katram pret sevi.
Viens no pirmajiem soļiem, kas sabiedrībai sperams šajā virzienā, ir atjaunot normālu politisko kultūru Latvijā. Tas, cita starpā, nozīmē izolēt no politiskās darbības cilvēkus, kuri ir apsūdzēti smagos noziegumos. Cienīsim sevi un savu valsti. Vienkārši nesarunāsimies un nesadarbosimies ar viņiem. Ja esi apsūdzēts - tiesājies un tikai tad, kad ir attaisnojošs spriedums, atgriezies politikā!
Daudzās demokrātiskās valstīs pie mazākās šaubu ēnas vai skandāla politiķis atkāpjas no sava amata pats. Turpretī Latvijā ar tādiem auklējas, diskutē un rada sava veida atpazīstamības oreolu. Jaunajai paaudzei šāda situācija nodod vēstījumu, ka galvenais ir būt masu mediju uzmanības centrā. Nav svarīgi, cik amorāla ir rīcība. Ja nevar uzreiz notiesāt pēc likuma, tad morālam vērtējumam it kā nav nozīmes. Šāda tendence ir bīstama, un tas pazemo ikvienu pilsoni. Ir jāattīra politiskā vide no slepenām vienošanām, intrigām, meliem un liekulības. Taču šis nesaudzīga morālā prasīguma princips būs jāattiecina pašiem pret sevi: katram deputātam vai partijas valdes loceklim, katram partijas biedram, katrai partijai, arī katram vēlētājam pret sevi. Un tas jau ir daudz grūtāk. Taču, ja to nedarīsim, velta ir bijusi 10. Saeimas atlaišana un jaunas partijas dibināšana.
Nemānīsim sevi - nebūs tā, ka 11. Saeimā atjās uz balta zirga ideāli politiķi un uz burvju mājiena visas problēmas atrisināsies. Mēs visi esam cilvēki, tātad ar trūkumiem. Tādi būs arī 11. Saeimas deputātiem. Svarīgi ir nevis cerēt uz ideāliem cilvēkiem (tādu tikpat kā nav), bet gan radīt sistēmu, lai vājus un uzticību zaudējušus deputātus varētu atsaukt, lai Saeima visu laiku justu pakausī tautas elpu. Kā tas ir bijis pēdējā laikā, pēc 28. maija lēmuma, kad Saeima pēkšņi tik raiti sāka pieņemt likumus. Šādām pārmaiņām jānāk arī ierēdniecības darbā. Deputātu atsaucamība - valsts līmenī, ierēdniecības līmenī - darba līgumi uz laiku un pāratestācija.
Nākamais solis vērtību un principu iedzīvināšanā ir precīza, pārdomāta un izdiskutēta reformu secība, kas ved uz noteiktu mērķi, proti, kvalitatīvu situācijas uzlabojumu. Ir nepieciešams pragmatisks skatījums. Bez specifiskām diskutablām nostādnēm, kas varētu šķelt sabiedrību pēc tautiskās, reliģiskās vai sociālās piederības. Tādai jākļūst arī jaunajai politikai. Tai jābūt vērstai uz maksimāli plašu - vēlams visu - Latvijas pilsoņu problēmu risināšanu, ne tikai bagāto, bet arī nabago, ne tikai pilsētnieku, bet arī laucinieku, gan jauno, gan arī veco, gan latviešu, gan citu tautību pilsoņu.
Valsts pārvaldē ir jāiesaista sabiedrība. Arī profesionālās nevalstiskās organizācijas. Var piekrist sociologa R. Ķīļa domām, ka daudzviet iespējama valsts līdzekļu sabiedriska pārvaldība. Izglītības jomā, piemēram, šāds precedents jau ir bijis: Izglītības inovācijas fonds, kuru diemžēl steigā likvidēja krīzes histēriskajā gaisotnē.
Mēs joprojām vēl esam krīzes ēnā, taču mums ir jāplāno tālāk valsts politika tā, lai šādas krīzes vairs neatkārtotos. 300 000 iedzīvotāju «pazušana» (daudzi no tiem devušies ekonomiskajā trimdā uz ārzemēm), korupcija un valsts nozagšanas draudi liecina, ka iepriekšējo gadu politika ir būtiski jāpārskata.
Iespējams, ka tuvojas ekonomiskās domāšanas paradigmu maiņa visas pasaules līmenī: no patērēšanas sabiedrības uz ilgtspējīgu sabiedrību. Turpmāk arvien lielāka vērība tiks pievērsta resursu taupībai, ekoloģiskā līdzsvara atjaunošanai. Šādā sabiedrībā būs jāspēj pamatot, kāpēc cilvēkiem savas vajadzības un iegribas būtu jāsašaurina un jāierobežo. Un tas nozīmē citādu skatījumu uz dzīvi.
Ir nepieciešama līdzsvarota attīstība - bez nepamatotiem ekonomiskajiem «burbuļiem», bez krīzēm, bez stagnācijas vai bezatbildīgas ļaušanās tirgus spekulāciju stihijai. Tas nozīmē lielāku kontroli pār finanšu procesiem. Turklāt politikā būs jāņem vērā visi tie izaicinājumi, ko izvirza XXI gadsimts: būt mobilākiem, radošākiem, gudrākiem.
Taču gudrība nozīmē apzināties arī savas saknes, senču mantojumu. Latvijas valsti vieno ne tikai latviešu valoda, bet arī kopīga kultūras un vēstures pieredze, gadsimtos izkristalizējušās vērtības un tradīcijas, kas ir jānosargā globalizācijas bieži vien agresīvā spiediena apstākļos. Radošums un atvērtība jaunajam ir jālīdzsvaro ar gadsimtos pārbaudītām morāles vērtībām, ko pēdējos gados bijām ignorējuši - paļaudamies, ka brīvais tirgus un ārvalstu investīcijas visu sakārtos.
Ir jāatjauno demogrāfiskais līdzsvars. Ir jāatjauno ticība valsts varai. Ir jāatjauno saskaņa starp kopienām. Ir jāatjauno katra cilvēka motivācija rīkoties godprātīgi un atbildīgi. Tādēļ arī es personiski esmu iesaistījies politikā, iestājoties Zatlera Reformu partijā. Šī lēmuma pamatā: rūpes par Latvijas atjaunotni.