Pārlieku daudz kas vakar Saeimas ārlietu debatēs notika pēc principa, ka savējie sapratīs. Treknu punktu tam pielika pats ārlietu ministrs, noslēguma uzrunā no augstās tribīnes savu amatu piedēvējot aizsardzības ministram Artim Pabrikam (V) un sakot: «Jūs, protams, sapratāt.» Varētu pievienoties sēdes stenogrammā fiksētajam «troksnim un jautrībai zālē», ja vien tas nebūtu tik nopietni. Debatētāju vairākuma pārsteidzošais lampu drudzis (it kā cilvēki taču ikdienā pieraduši turpat uzstāties un diskutēt) tam varētu būt izskaidrojums, tomēr ne attaisnojums.
Paši varam arī pasmieties un uzsist uz pleca, bet ārlietās taču runa nav tikai par savējiem. Ar WikiLeaks pieredzi prātā varam iedomāties, ko diplomāti šonedēļ raportēs saviem priekšniekiem - «mēles paslīdēšana acīmredzot liecina, ka ministrs nejūtas drošs savā pozīcijā un zemapziņā viņam ir aktīvs sava ārlietās vairāk pieredzējušā partijas biedra tēls». Ja šis pieļāvums ir kaut vai tikai pietuvināts realitātei, tas tik un tā ir vairāk, nekā mēs varam atļauties.
Lai gan debatēs ārlietu ministra sniegtajam ziņojumam izskanēja atbalsts pat no opozīcijas, tas bija nepārliecinošs un vietām pat mulsinošs. Piemēram, gribēdams būt lietišķs, ministrs ārpolitikas veidotājiem izvirza nepieciešamību spēt «runāt ne tikai par vīzijām vai par abstraktu laimi, kā to savulaik darījis Meierovics». Pirmām kārtām jau pašam Saeimā iesniegtajam ziņojumam Par valsts ārpolitiku un Eiropas Savienības jautājumiem ir pelnīti pārmests pārlieks «vizionārisms» un abstrakcija. Un, ja Latvijas pirmais ārlietu ministrs Z. A. Meierovics tiešām tikai abstrakti spriedelēt vien spējis, tad kāpēc pēdējās pāris dienās ministrs viņu tik bieži citē kā piemēru? Vārdu sakot, šāda neizsvērta retorika, sevišķi tik saasinātas uzmanības gadījumā kā šīs debates, ir pilnīgi lieka.
Atskatoties uz vakardienas debatēm, turpmāk vajadzētu arī principiāli apņemties nemētāties ar frāzēm, kas gan notrulina, gan rada pārpratumus. Piemēram, ko nozīmē domu grauds, ka ES dalībvalstīm sekmīgai spēlēšanai šodienas pasaulē jāspēj «sarunāties vienā valodā»? Novēlotu apsveikumu ES ārlietu dienestam? Pārmetumu Baltkrievijas represiju kritiķiem atsevišķās valstīs pirms ES kopējās nostājas formulēšanas? Vai nožēlu, ka Latvija nav skaidri pievienojusies šai kritikas vienotajai valodai? Vai arī pārmetumu, ka kritiķi nav ieklausījušies mūsu «ekspertīzē un zināšanās», kas tiek piesauktas nākamajā rindkopā, sevišķi uzsverot Austrumu partnerību, kur ietilpst arī Baltkrievija? Jebkurā gadījumā tā arī vajadzēja pateikt. Citādi vieni savējie sapratīs, ka tā ir tikai parunāšanās, bet tie savējie un svešie, kas gaida kaut ko tiešām skaidru un jēdzīgu, būs neizpratnē.